- Cehs.lv vērtē Siliņas piemērotību amatam – vai viņa ir gana kristīga?
Pēc tam, kad Kariņš paziņoja, ka demisionēs, visnotaļ ātri par nākamo premjerministru tika nosaukta Evika Siliņa. Kā jau tas bija gaidāms no racionālas sabiedrības, eksperti sāka vērtēt Siliņas izglītību, karjerā paveikto, viņas uzvedību un sociālās prasmes intervijās, salīdzināt dažādas raksturojošās metrikas ar citiem iespējamajiem kandidātiem. Pag, nē, tas notika kādā citā paralēlajā visumā. Šajā pasaulē viss notika citādāk, varētu pat teikt – savādāk. "Dzīves skolas" absolventi sāka apspriest Siliņas izskatu. Kā pirmā problēma tika minēts tas, ka viņa izskatās pārāk labi saviem gadiem un potenciālajam amatam. Realitātē tas nozīmēja tikai to, ka tiem vīriešu kārtas komentētājiem reālajā dzīvē nav ne mazāko izredžu ar tāda izskata sievieti burzīt palagus. Sieviešu kārtas komentāru autorēm, savukārt, pat modernākie foto aplikāciju filtri nespēs nomaskēt "īsta darba darītājas" nepiepildītos sapņus, tuvojošos diabētu un izsmēķēto paciņu dienā. Tāpēc idiots dara, ko idiots dara, kad nevar kaut ko iegūt, – viņš sāk tā vērtību devalvēt. Un ne vien savā prātā, bet arī projicējot savu izkropļoto realitāti sev apkārt, komentāru formā. Izrādās arī, ka Siliņa neprot ģērbties! Laiku pa laikam ir dzirdēts, ka latviešu dizaineru tērpi atraduši ceļu pat uz tādu slavenību skapjiem kā Beyonce, bet joprojām nespēju iztēloties, ka šie dizaineri velta savu laiku sociālajos tīklos, lai kritizētu tautas varas pārstāvju darba drānu izvēli. Alternatīvi visapdāvinātākie pat saskatīja potenciālo Ministru kabineta vadītāju kādā no porno filmām, pat spītējot faktam, ka minētās porno filmas aktrise aktrise nav anonīma un aktīvi pārstāv savu karjeru sociālajos tīklos. Šajā sakarā mans vissvarīgākais jautājums ir – kā šo cilvēku prāti tiek galā ar tiem interneta autentifikācijas testiem, kur jāizvēlas bildītes ar luksoforiem vai velosipēdiem?
- Karolīna Gansovska: Krieviete? Latviete? Kas es esmu jeb mans latviskošanas stāsts
Esmu dzimusi Maskavā 1990. gadā krievu ģimenē, bet jau kopš 2005. gada dzīvoju Rīgā. Šis ir mans pirmais teksts, ko esmu uzrakstījusi latviski no sākuma līdz beigām (izņemot dažus dzejoļus). Dzīvojot Latvijā jau vairāk nekā 18 gadus, es bieži vien domāju par to, kas es esmu. Vai man ir tautība, kas ir manas mājas? Garš ceļš aizvedis mani līdz secinājumam – esmu latviete un manas mājas ir šeit. Kāpēc? Ģimenes saknes mani ved uz Bausku un Liepāju. Mana vectēva māte Ella Meja nāca no Meju un Tiltu ģimenēm, kas dzīvoja netālu no vējainās pilsētas. Dažu notikumu dēļ mans vectēvs 1918. gadā bija dzimis Polijā un neilgi pēc piedzimšanas ar mammu un vecāko māsu nokļuvis Kijivā un pēc tam Ļeņingradā (mūsdienās Sanktpēterburga – red.). Kopš tā laika mana ģimene dzīvoja Krievijā. Manai mammai Ilonai bija sapnis – atgriezties Latvijā, kur viņa pavadīja daudz laika bērnībā kopā ar savu tanti Veroniku, kas bija precējusies ar rakstnieku Valentīnu Pikuli. 2005. gadā tika nolemts pamest visu Maskavā un doties uz Rīgu. Mantas bija saliktas mūsu mašīnā, bet līdzi mums brauca draugs ar kravas mašīnu, kurā pietika vietas gleznām, grāmatām un pat mēbelēm, jo naudas pirkt visu jaunu nebija. Maskavā bija pārdots liels dzīvoklis, un diezgan ātri bija sameklēts skaists dzīvoklis Rīgā, kurā savulaik dzīvoja Dailes teātra aktieris Uldis Vazdiks ar sievu. Padomju laika mācību grāmata Man ir 14 gadi, aiz muguras pabeigta 8. klase Maskavas skolā un dažas latviešu valodas nodarbības pie pasniedzējas, kuru tolaik meklējām pa visu pilsētu. Joprojām atceros padomju laika latviešu valodas mācību grāmatu – "Karavīri soļo!", "Ilze strādā kolhozā. Kur tu strādā?". Rīgā priekšā ir 9. klase ar centralizēto latviešu valodas eksāmenu. Vai es to nokārtošu? Noteikti ne. Krievu skolā, kuru izvēlējāmies pēc paziņas ieteikuma, direktore teica, lai es mācos 8. klasē atkārtoti, jo tā ir vienīgā cerība, ka izdosies eksāmenu kaut kā nokārtot
- Āris Jansons: Kritiens uz Mēness. Atvadu vārdi metāla aparātam
Tas, ka Tu nogāzies uz Mēness un sašķīdi, "Luna-25", nenozīmē, ka Tu nedarīji to, ko varēji. Ne jau viss dzīvē ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Tev izdevās izlidot no Zemes orbītas, ieraudzīt Mēnesi tiešā tuvumā un tad, vairs pašai negribot, zibenīgi saskarties ar to. Paldies, ka pēc pietuvošanās Tavas kameras vēl paspēja nosūtīt pirmos Zemes un Mēness virsmas attēlus. Gleznaināk vērtējot, Tavs kritiens ir apliecinājis arī, ka tehniskas ietaises var iet bojā no gaidīšanas noguruma. Tavs pirmais starta datums bija noteikts jau pirms vienpadsmit gadiem. Tavs mundrums jo sevišķi strauji sāka vīst pēc tam, kad pērn Eiropas Kosmosa aģentūra (ESA) pārtrauca Mēness programmas sadarbību ar Krieviju pēc kara sākšanas. Pagājušā gada maijā no jauna paredzētā palaišana tika atlikta Krievijai tās izraisītā kara dēļ noteikto sankciju rezultātā, kad pietrūka svarīgi tehnoloģiju komponenti no Eiropas. Maskava ar Tavu misiju vēlējās atjaunot Krievijas kā nopietnas kosmosa izpētes lielvalsts prestižu, turpināt kādreizējos Padomju Savienības panākumus kosmosā. Bet Padomju Savienības nav, un nav arī šādu panākumu. Pēcpadomju Krievijas vienīgās iepriekšējās robotu misijas kosmosā, abas mērķētas uz Marsu, beigušās neveiksmīgi. Līdztekus vēsturiski pirmajai nolaišanās reizei Mēness dienvidu polā, Tavi panākumi būtu bijuši arī Krievijas zinātnisko un inženiertehnisko spēju demonstrācija – Mēness iekarošana vissmagāko Rietumu sankciju laikā. Ar Taviem darba augļiem Kremlis bija iecerējis parādīt pasaulei, ka cieņas zudums, ko izraisījis karš Ukrainā, uz lielvalsts ārpusplanetāro iespēju fona ir tīrie nieki
- Cehs.lv: Tūdaliņa mentalitāte – lielākais drauds Latvijas nākotnei
"Kaut kā man te neprasās citzemju vēja ģeneratori," publicējot tukšas jūras attēlu savos sociālajos medijos vēstīja kāds cienījams radošo nozaru eksperts. Savukārt kāds pieredzējis politiķis, oponējot vēja parka celtniecībai, apelēja pie Staburaga nopludināšanas. Izaugsmes un koučinga institūta "Cehs.lv" vadītājs Kristaps Āls ir novērojis, ka latvietim ļoti bieži kaut kas neprasās. Mums neprasījās arī Skultes terminālis, daudziem neprasās arī "Rail Baltica", vēl vairākiem neprasījās novadu reforma. Bet kaut kā mums visiem prasās čīkstēt par valsts stagnēšanu. Varbūt ir jāsāk domāt, ka starp visiem sprunguļiem, kas gulstas ceļā māmuļas Latvijas kursam uz modernu un attīstītu valsti, viens esi arī tu? Skaidrs, ka mums daudz kas neprasās. Man neprasās gaļas kombināts netālu no mājām, kur klusās naktīs pūces ūjināšanu mēdz iztraucēt aizkautas govs spalgais "aūūū, b**, kā sāp!!". Die's pasarg', cik daudziem neprasās stabiņi uz ielām, kas tavam BMW samazina iespēju lavierēt starp joslām. Un es neesmu pārliecināts, ka vispār kāds var izskaitīt tos cilvēkus, kuri ir nemierā ar sastrēgumiem Rīgas centrā, kas radušies infrastruktūras remontdarbu dēļ. Taču vienlaikus mēs satraucamies par izmirstošajiem laukiem, nesakārtoto transporta vidi un atpalicību no modernajiem Rietumiem. "Nē, nu, lai jau taisa, vienkārši kaut kur citur! Lai gateri būvē citā pagastā, ceļus remontē, kamēr es esmu atvaļinājumā, bet vēja parku būvē tur, kur es to neredzu!" Protams, pagastus var mainīt, bet problēma paliek viena un tā pati. Mēs visi vēlamies sēdēt savā viensētā un nepielaist sev klāt nevienu vismaz akmens sviediena attālumā. Vienlaikus mēs vēlamies pārmest kādam citam, ka līdz tavai sādžai neved bruģēta un apgaismota taciņa
- Māris Zanders: Arī labi paēdis līdzpilsonis var izrādīties diezgan agresīvs tips
Politoloģijā ir kāda diezgan sena un diezgan populāra teorija – jo cilvēki kļūst turīgāki, jo viņi kļūst arī iecietīgāki, pilsoniski aktīvāki un indivīda tiesības augstāk vērtējoši. Šķiet, teorija nav pareiza. Līdz Rietumu medijiem, kuri raksta par politikas un ekonomikas tēmām, nonākuši secinājumi par "World Values Survey" pēdējā (septītā) aptauju "viļņa" rezultātiem. Te jāpaskaidro, ka ar "vilni" tiek saprasts noteikts laika periods, kad tiek veikta apmēram 130 tūkstošu cilvēku aptauja 90 valstīs. Ar pandēmiju saistīto ierobežojumu un pārrāvumu dēļ pēdējais "vilnis", kas aizsākās 2017. gada otrajā pusē, ievilkās līdz 2021. gada 31. decembrim. [1] Sekoja datu apstrāde un analīze, un nu, piemēram, "The Economist" šā gada 12. augusta numurā lauza galvu par datu nesakritību ar iepriekš ļoti pavirši ieskicēto teoriju. Lai gan vidēji pārticīgums aug arī t.s. globālajos dienvidos (protams, saglabājoties atšķirībai ar Eiropu, ASV, Japānu u. c.), pētnieki neredz, ka labāki dzīves apstākļi ietekmētu cilvēku pasaules uzskatus un vērtības. Piemēram, 1998. gadā 38% eiropiešu, kuri identificējami ar protestantisko sistēmu, uzskatīja, ka kopumā citiem cilvēkiem var uzticēties; līdzīgi domāja 32% aptaujāto musulmaņu. 2022. gadā šādi domājošo eiropiešu īpatsvars ir pārsniedzis 50%, savukārt islāma pasaulē samazinājies līdz 15%. 2022. gadā, salīdzinot ar 1998. gadu, būtiski palielinājies arī to, piemēram, Dienvidamerikas valstīs aptaujāto īpatsvars, kuri saka, ka viņi nekad neparakstītu kādus publiskus aicinājumus un prasības. Tāpat vairāk naudas makā nenozīmē arī lielāku atbalstu parlamentārai demokrātijai, individuālismam, sekulārismam un tā tālāk. "Kā tad tā?" – sabožas progresa idejai ticošie
- Mārtiņš Vērdiņš: Kā ukraiņi lauž krievu priekšlauku stratēģiju
Kopš Ukrainas stratēģiskā pretuzbrukuma aktīvās fāzes sākuma ir pagājuši vismaz divi mēneši, stāvoklis frontē un tā izmaiņas visiem interesentiem ir vairāk vai mazāk zināmas, bet tomēr ir vērts parunāt par to, kas tad īsti neļauj Ukrainas armijai triecienā pārvarēt šos 70–100 km līdz Azovas vai Melnās jūras pludmalei. Tā nav tikai Krievijas aizsardzība, tāds ir Ukrainas plāns. Rietumu un Krievijas militārie apskatnieki pārsvarā ir vienisprātis, ka Ukrainā karojošās puses mēdz būt radošas un elastīgas, veicot uzbrukuma operācijas, bet attiecībā uz aizsardzību karš pārsvarā notiek kā pēc PSRS armijas lauka reglamenta, kas ietver gana adekvātas vadlīnijas, kas noder mūsdienās. Ukrainas nebruņošana deva Krievijai laiku Protams, katrs komandieris pieliek vai izņem no priekšrakstiem kaut ko savu, bet kopumā, aprakstot krievu aizsardzības operācijas Zaporižjas reģionā, mēs varam konstatēt, ka tiek būvēta klasiskā padomju aizsardzība un izmantoti klasiskie padomju aizsardzības taktiskie paņēmieni. Vispirms nevar nepamanīt, ka, plānojot aizsardzību Ukrainas dienvidos, Krievijas štābos tika ņemts vērā apvidus raksturs, kuru šajā Ukrainas daļā raksturo plaši līdzenumi, kurus šķērso šauras mākslīgo apstādījumu joslas, bet apdzīvotās vietas reģionā izvietotas vienmērīgi, blīvi un pārsvarā ir mazpilsētu, ciemu un ciematu statusā. Cik grūti veikt uzbrukumu šādā apvidū, mēs varējām novērot 2022. gada pavasarī, kad tika apsvērta Mariupoles debloķēšanas iespēja. Savukārt, tā kā apvidus ļauj plaši manevrēt kaujas tehnikai, aizsardzības nocietinājumu līnijām ir jābūt pietiekami garām, lai nepieļautu to apiešanu no flanga, un vienlaicīgi labi nodrošinātām ar prettanku līdzekļiem, t. sk. mīnām. Uzmetot aci Krievijas aizsardzības pozīciju shēmai, nav šaubu, ka Krievijai vilcināšanās ar bruņojuma nodošanu Ukrainai dēļ tika dots laiks uzbūvēt nevis vienu, bet vairākas aizsardzības līnijas, nodrošinot arī aizsardzības dziļumu, kas atbilst jau minētajiem parametriem. Dziļie priekšlauki Ņemot vērā, ka Krievijai bija laiks aizsardzības organizēšanai, tika izbūvētas ne tikai vairākas aizsardzības līnijas, bet ierīkoti arī to priekšlauki – ...
- Mihails Ignatjevs: Kolaboracionisma jautājums
Bija vajadzīgas divas paaudzes, lai lielākā daļa nacistiskās Vācijas okupēto valstu atzītu, ka patiesībā mazākums bija pretošanās dalībnieki, nevis kolaboracionisti. Taču nu mēs riskējam pārāk tālu aizvirzīties uz otru pusi – normalizēt kolaboracionismu un padarīt pretošanos par tik ārkārtēju izvēli, ka to izvēlētos vien svētie. Kad Jesaju Berlinu intervēja viņa biogrāfijai, kādā brīdī viņš skaļi prātuļoja par to, kurš Anglijas augstākajā sabiedrībā būtu sadarbojies, ja vācieši būtu iebrukuši 1940. gadā. Viņa sarakstā iekļuva antisemīti, pašlabuma meklētāji un lišķi, bet kurš gan vēl? Šī jautājuma uzdošana pašam sev bija veids, kā saglabāt modrību pret iespējamo nodevību, kas slēpjas zem elitārās Londonas labestības un savstarpējās glaimošanas. Berlins uzskatīja: brīdī, kad pasaulei pazūd pamats zem kājām, tu nevari būt pārāk drošs par to, kā kurš rīkosies, tostarp pats par sevi. Kolaboracionisti, kā apgalvo Īans Buruma savā aizraujošajā pētījumā par trim šādiem "tēliem", ir vilinošs temats, jo viņi padevās kārdinājumam, ar ko mēs ikviens sastaptos, ja nonāktu vienā un tajā pašā situācijā. Agrāk kolaboracionismu šādi neskatīja. Kad 1945. gadā nacistu okupācijas režīmu padzina no Francijas un Nīderlandes, kolaboracionistus medīja kā apkaunojošu minoritāti. Savukārt abas valstis atjaunoja savu nacionālo identitāti, balstoties mītā, ka to pretošanās kustību varoņi ir pārstāvējuši viņu tautas patieso garu. Vairumam valstu bija vajadzīgas divas paaudzes, lai atzītu, ka patiesībā minoritāte bija pretošanās kustības dalībnieki, nevis kolaboracionisti. Taču nu mēs riskējam pārāk tālu aizvirzīties uz otru pusi: normalizēt kolaboracionismu un padarīt pretošanos par tik ārkārtēju izvēli, ka to izvēlētos vien svētie. Dīvaini tēli
- 'Cehs.lv': Latviešu lielākais upuris cilvēces labā
"Tūdaliņu valsts!" – "Pārdevām visu ārzemniekiem!" – "Tirgojam pa lēto plikus kokus, kamēr zviedrs no mūsu kokiem taisa un pārdod mums pa dārgo mēbeles!" – "Jaunieši ir stulbi, drīz pat 2+2 nejēgs aprēķināt!" – "IT lielvalsts ar pastalām kājās!" – "Muļķu zeme!" Tā mēs paši mēdzam zākāt mūsu dārgo Latviju un tās cilvēkus. Ir gadījumi, kad grūti to pārmest. Reizēm atsevišķi tautieši tiešām izceļas ar ne pārāk slaidu domas lidojumu. Nu, piemēram, pirmdien Latvijas rietumu un dienvidu daļā pamatīgi plosījās negaiss ar lielgraudu krusu, nodarot pēdējos gados lielākos krusas radītos postījumus īpašumam – nopļauta labība, sadauzītas mašīnas, sacaurumoti jumti kultūrvēsturiskām ēkām, izpostīti dabas parki. No vienas puses, smieklīgi, ka šajos gadījumos pēc milzu krusas vasaras briedumā aizdomīgi klusē tie paši politiķi-klimata eksperti, kas katrā pavēsākā jūnija dienā neaizmirst pavīpsnāt par "nez kur pazudušo planētas sasilšanu". No otras puses, pēc šādām kataklizmām uzrodas tādi, kas pieprasa ministru demisiju par to, ka – grūti uzrakstīt bez histēriskas smiešanās – netika apturēta krusa. Tieši tādā tekstā, protams, nē, bet doma līdzīga. Precīzi citēšu "Nākotnes institūta" (hahahaha) iesūtīto e-pastu, kur ir viens vienīgs teikums: "Sakarā ar lielajiem vētras postījumiem klimata ministram, kura vārds sabiedrībā nav zināms, jāuzņemas atbildība par bezdarbību un jāatkāpjas no amata!"
- Kriss Patens: Amerikas līderības krīze
Lielākoties pēc Otrā pasaules kara Amerikas Savienotās Valstis ir ievērojušas starptautiskās tiesības un padarījušas pasauli par drošāku vietu. Taču prezidenta Džordža Buša postošais militārais avantūrisms tik spēcīgi iedragājis uzticību ASV vadītajai starptautiskajai kārtībai, ka ir kļuvis teju neiespējami risināt tādas samilzušas globālas problēmas kā, piemēram, klimata pārmaiņas. 2003. gada decembrī, aptuveni deviņus mēnešus pēc Irākas kara sākuma, kas uz visiem laikiem iezīmēs viņa reputāciju, toreizējam ASV prezidentam Džordžam Bušam jautāja, vai viņa administrācijas politika atbilst starptautiskajām tiesībām. "Es nezinu, ko jūs domājat, kad runājat par starptautiskajām tiesībām. Es labāk konsultēšos ar savu advokātu," viņš jokoja. Buša postošais militārais avantūrisms uzskatāmi ilustrēja starptautisko institūciju un normu nozīmi, kā arī to neievērošanas sekas. Diemžēl izskatās, ka mēs jau atkal esam šo mācību aizmirsuši.
- Māris Zanders: Pret reitingiem un topiem jāizturas piesardzīgi
"Latvija ierindojas otrajā vietā no beigām..." "Par mums sliktāki rādītāji ir tikai..." Politiskajā konkurencē un varas kritizēšanā vispār ierasts un ērts rīks ir dažādu reitingu piesaukšana, uzsverot, ka tie taču ir objektīvi rādītāji. Statistika, ziniet. Es negrasos mazināt Latvijas problēmas, tomēr, lasot par citām valstīm un laikmetiem, jāsecina – pat ja neapšaubām statistiku, tās izskaidrošana vienmēr lielā mērā ir interpretācija. Daži piemēri. Francijā 1954. gadā tikai 7–8% mājsaimniecību bija ledusskapis vai trauku mazgājamā mašīna, TV – 1 procentam. 1975. gadā ledusskapis bija 91%, trauku mašīna 72%, TV 86% mājsaimniecību. [1] Nepārprotams dzīves līmeņa kāpums. Vai tas nozīmēja, ka francūži jutās turīgāki un laimīgāki? Ja atceras, ka "pa vidu" bija 1968. gada nemieri un citas neapmierinātības izpausmes, laikam taču ne. Krietni skarbāks gadījums. Vācijā to ebreju īpatsvars, kuri stājās laulībā ar citas ticības cilvēkiem, palielinājās no 7% 1902. gadā līdz 28% 1933. gadā (salīdzinājumam – demokrātiskajās ASV 20% 50. gados). [2] Vai tas nozīmēja, ka Vācijas sabiedrībā trīsdesmito gadu sākumā antisemītisms
- Āris Jansons: Labāk NATO 'māsas' nekā sābri ienaidnieki
Vēl svaigā atmiņā saglabātās NATO "galotņu" Viļņas sanāksmes hronikā ir ne mazums noslēpumā turētu un arī, tā sacīt, ierobežotas piekļuves lappušu. Ir iedaļas, kas pirmajā acu uzmetienā nešķiet saistošas plašam interesentu lokam, bet, dziļāk ieskatoties, izrādās nozīmīgas un ar tālejošu iespaidu uz ļoti daudziem. Pie tādām es pieskaitu samita kuluāros notikušo Grieķijas premjerministra Kīriaka Micotaka un Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana stundu ilgo sarunu. Tikšanās notika dienu pēc tam, kad Turcija atsauca savus iebildumus pret Zviedrijas dalību NATO un apliecināja vēl lielāku gatavību mazināt spriedzi ar rietumvalstīm, tostarp kaimiņzemi Grieķiju. Vieno vēlme bruņoties Kurš gan nevēlētos, lai mūsu alianses partneres Grieķija un Turcija atrisinātu savas domstarpības un vienprātībā izmantotu Egejas jūras un Vidusjūras austrumu reģiona apslēpto spēju kopumu? Taču pat tad, kad runa ir par to, kādas būtiskas atšķirības šķir abas valstis, uzplaiksnī domstarpības. Grieķu laikraksts "Kathimerini" skaidrojumu meklē arī abu valstu ļoti atšķirīgajā starptautiskajā statusā. Grieķija ir ES un eirozonas dalībvalsts, kas iestājas par starptautisko līgumu ievērošanu un strīdu risināšanu, izmantojot izveidotās starptautiskās iestādes. Turcijas elite uzskata, ka tās dzimteni ierobežo pirms gadsimta noslēgtie starptautiskie līgumi, un cenšas pārvarēt šo sarežģīto situāciju ar revizionistisku pieeju. Vecs naidīgums starp abām valstīm atdzīvojas jaunās formās un citos apstākļos. Īpatni, bet viens no apstākļiem, kas reģionālās sāncenses vedina normalizēt attiecības, ir tieksme iegūt amerikāņu kaujas lidmašīnas. Ankara vēlas jaunus un modernizētus
- 'Cehs.lv': Piesardzīgi ar govīm! Savlaicīgs PR padoms prezidentam Rinkēvičam
"Prezidenta kungs, kamēr valstī tiek izziņota ārkārtējā situācija, mēs jūsu vārdā publicēsim galeriju, kā braucat čukčukbānītī, bet laikā, kad briedīs milzu krīze veselības jomā, aktualizēsim jautājumu par seno zemju simboliku!" Ar sviedriem noklātu seju un kliegdams, nakts vidū Kristaps Āls pamodās no ļauna murga, kurā viņa acu priekšā viena slikta ideja pēc otras torpedē godājama vīra reputāciju. Lai nu kurš, taču domnīca "Cehs.lv" zinās, cik augstu amatpersonu popularitāte ir atkarīga no viņu komandas spējas nedzīvot iedomātā augstprātības pilī, kurā visi viens otram draudzīgi sit pa plecu. Galu galā nevienu vien fiasko esam vērojuši no pirmajām rindām. Pleca vietā šad tad vajag pamācoši uzšaut arī pa pakausi, norādot, ka nu jau būs gana valsts galvai izgudrot jaunus vārdiņus darba laikā. Vai arī nu ministra kungam būs gana pozēt ar izstieptu rādītājpirkstu pie lietām. Bija rēcīgi pirmās divas reizes, bet ne katru dienu. Protams, pie scenārija, ja gribi, lai ļaudis tevi uztver nopietni un pārvēlē nākošajās vēlēšanās, kurās sevi esi pašpasludinājis par premjeru. Ir svarīgi, ja apkārtējie revolucionāri tev piebiksta pie rokas, ka varbūt nevajag sad**sties ar pilnīgi visām citām partijām, pilnīgi visiem medijiem un pilnīgi visiem partijas biedriem, ja tu pa īstam gribi uzkavēties politikā ilgāk kā vienu sasaukumu, pirms esi spiests dezertēt uz Spāniju. Un ne mazāk būtiski, ja kāds partijas birojā pasaka, ka tavi lielie "TikTok" skatījumi ir tāpēc, ka ļaudis par tevi masveidā ierēc un patiesībā katra sirsniņa zem pirmsvēlēšanu instrukcijas dārza tīrīšanai no kailgliemežiem
- Mārtiņš Vērdiņš: Ukraiņu jaunākais ierocis bez brīnumiem – kasešu šāviņi
Pusotra gada garumā mēs visi esam piedzīvojuši arvien jaunu "brīnumieroču" parādīšanos Ukrainas kaujas laukā. Uz dažiem no tiem tika liktas lielas cerības, bet daži izraisīja pamatotas bažas (atcerēsimies kaut vai bairaktarus, kinžālus, iskanderus, patriotus, leopardus u.tml.). Tomēr karojošo pušu spēju patiesais balsts ir un paliek lauka stobru artilērija (lielgabali) un raķešartilērija, kā arī munīcijas pieejamība. Viens no risinājumiem, kas nesola pārdabiskus brīnumus, bet var risināt vairākas ukraiņu problēmas kaujaslaukā, ir artilērijas kasešu šāviņu piegāde. Artilērijas nozīme Ukrainas karā ir augusi arī tādēļ, ka karojošajām pusēm, izmantojot modernas zenītraķešu sistēmas, izdevās ievērojami samazināt pretinieka frontes aviācijas izmantošanas efektivitāti, kurai vēl samērā nesen, kopš 2. Pasaules kara, tika piešķirta noteicošā loma kaujas laukā. Līdz ar to karš Ukrainā kopš 2022. gada pārsvarā ir definējams kā artilērijas karš, un, ja kāds vēlās ieskatīties kara nākotnē, vispirms būtu jāanalizē karojošo pušu un to sabiedroto spējas nodrošināt frontes piesātinājumu ar artilērijas uguns atbalstu, kas ietver artilērijas vienību ("stobru") skaitu, artilērijas vienību apkalpju profesionalitāti, specifisko artilērijas izlūkošanu un komandvadību, munīcijas krājumus (to nomenklatūru un skaitu), kas ir pieejami (loģistika) un pietiekami operāciju plānu izpildei, artilērijas sistēmu tehnisko stāvokli, kā arī optimālu artilērijas pielietošanas taktiku. Ukrainā karojošajām pusēm artilērijas jomā jau sākotnēji nebija paritātes. Krievijai pirms 2022. gada iebrukuma "uz papīra" ierindā bija ap 5000 artilērijas sistēmu, kamēr Ukrainas armijai divas reizes mazāk. Turklāt Krievijas rīcībā ir neskarti un plaši padomju artilērijas krājumi, kas bija paredzēti – ne vairāk, ne mazāk – 3.Pasaules kara vajadzībām, kurā Padomju Savienība cerēja uzvarēt. Pie šādas "dzelžu" disproporcijas artilērijā ukraiņiem neatlika nekas cits kā tikai kļūt labākiem pretbatareju (artilērijas sistēma pret artilērijas sistēmu) uguns efektivitātes ziņā un kompensēt "stobru"/munīcijas trūkumu ar precīzāku un tādēļ ekonomiskāku šaušanu. Tas viņiem pagaidām izdodas, jo pēc vizuāli apstiprināto zaudējumu salīdzināšanas sanāk, ka Ukrainas artilērija pretbatareju dueļos ir līdz pat četras reizes efektīvāka par pretinieku. Uzvaru pretbatareju cīņā nosaka reakcijas laiks, kurā artilērijas vienība saņem informāciju par pretinieka artilērijas vienības atrašanās vietu, un munīcijas daudzums, kas tiek patērēts šīs vienības iznīcināšanai (šaušanas precizitāte). Panākt vēl augstāku pretbatareju uguns efektivitāti, samazinot reakcijas laiku, ukraiņiem vairs neizdosies, jo uz grafika ir sasniegts "plato" – artilēristu reakcijas laiks jau ir samazinājies līdz 3-5 minūtēm un apstrādāt informāciju vēl ātrāk fiziski nav iespējams. Attiecīgi, lai panāktu augstāku efektivitāti Ukrainas artilēristiem ir jāšauj precīzāk, tādējādi samazinot gan munīcijas patēriņu, gan bruņojuma, galvenokārt lielgabalu stobru, nolietojumu. Krievijas puses taktika šajā jomā līdz 2023. gada sākumam bija pilnīgi pretēja. Krievijas artilērijas uguns efektivitāte tika panākta uz neprecīzas, toties blīvas apšaudes rēķina. Ukraiņu pozīcijas tika burtiski piegāztas ar artilērijas šāviņiem. Manīts, ka 2022. gadā tikai uz vienas ukraiņu rotas pozīcijām (līdz kilometram platumā un dažu simtu metru dziļumā) Krievija varēja atļauties izšaut līdz pat 5000 šāviņu dienā. Kopā 2022. gadā Krievija izšāva uz ukraiņiem 12 miljonus artilērijas šāviņu. Temps, ko pat Krievija nespēj turēt.
- Andreas Umlands: Kāpēc ir nepieciešamas lidojumu aizlieguma zonas virs Ukrainas
Krievijas agresijai pret Ukrainu ir aizvien pieaugošas sekas ārpus Austrumeiropas - politiskas, ekonomiskas, sociālas, juridiskas un humanitāras. Uz šī fona ir vērts pārskatīt lielā kara pirmo un steidzamāko Ukrainas lūgumu pēc tieša Rietumu militārā atbalsta. Neilgi pēc Krievijas masveida iebrukuma sākuma 2022. gada 24. februārī Kijeva uzsāka starptautisku kampaņu, lūdzot nodrošināt Ukrainai lidojumu aizlieguma zonu. Lai gan jūtot līdzi Ukrainas bažām, NATO un tās dalībvalstis ātri un pilnībā noraidīja Kijivas priekšlikumu kā pārāk riskantu soli. Pat daļēja Ukrainas prasības apmierināšana, piemēram, pasludinot noteiktas Ukrainas rietumu iekšzemes daļas par lidojumu aizlieguma zonām, tika uzskatīta par neatbilstošu NATO dalībvalstu nacionālajām interesēm. Šī shematiskā argumentācija bija apšaubāma jau 2022. gadā. Tā ir kļuvusi arvien apšaubāmāka 2023. gadā.
2023/07/31,
Delfi Plus, Andreas Umlands, Zviedrijas Starptautisko lietu institūta (UI) Stokholmas Austrumeiropas pētījumu centra analītiķis
- Cehs.lv: Bārbija un Openhaimers – vai ir jēga skatīties?
Vispirms un Bārbiju, pēc tam uz Openhaimeru – tā nedēļu iesāka domnīcas "Cehs.lv" kinematogrāfijas institūta docents Kristaps Āls, kurš neatminas pēdējo reizi, kad kino būtu tik masīvi ielauzies sabiedrības dienaskārtībā. Īpaši, ja runājam par Bārbijas filmu, kuras mārketingam, šķiet, ir piesaistīts ikviens ar vismaz 1000 sekotājiem "Instagram". Tāpēc vēl jo lielāks K. Āla pārsteigums par publisku recenziju trūkumu, ja neskaitām tvitera atsauksmes. "Atkal viss jādara pašam," norūca eksperts, kurš gatavs īsi un atklāti dalīties pieredzētajā. Tie, kuri šajās dienās vēl nav paguvuši doties uz kino, lai par restorāna apmeklējuma cienīgu cenu no papīra spaiņa ķeksētu ārā lipīgu popkornu un mēģinātu padzerties ar izšķīdušu papīra salmiņu, var neuztraukties un šo recenziju droši lasīt tālāk. Pārāk daudz spoileru tekstā nesekos. Ja godīgi, šajās filmās īsti nav nekā, ko spoilot. Bārbijas scenāriju tu vari mierīgi uzmodelēt, tikai paskatoties uz plakātu, bet Openhaimera gadījumā – ja nezini, kas nokrita Hirosimā un Nagasaki, tad tavas problēmas ir krietni lielākas, lai uztrauktos par filmas spoileriem. Tāpat raksta noslēgumā atradīsi pavisam īsu katras filmas kopsavilkumu kopā ar Kristapa Āla vērtējumu skalā no 1 līdz 10.
- Āris Jansons: Maskavas 'speciālā operācija' pret Poliju
Pieaugot Maskavas un Rietumu pretstāvei uz Ukrainas kara fona, Krievijas propaganda aizvien biežāk vainojusi nelokāmo Ukrainas aizstāvi Poliju visās iespējamās negantībās, bet parasti šādus izdomājumus izteikuši skribenti vai otrā ranga politiķi. Šoreiz savu vārdu teicis pats Kremļa saimnieks. Viņš ir pastāvīgi meklējis vāju vietu koalīcijā, kas atbalsta Ukrainu, un viņa svaigākās vārdu zalves uz Poliju ir tēmētas ar nepārprotamu nolūku. Tam veltīta lielākā daļa no Krievijas Drošības padomes video apspriedes, kurā, kā skatāms ierakstos, no lielvalsts stūrmaņa mutes izskanējusi arī virkne, delikāti sakot, savdabīgu un neticamu apgalvojumu. Tā ir iespēja kārtējo reizi iepazīties ar Vladimira Putina vēstures interpretācijas paraugiem, kas sekojuši pēc Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta direktora Sergeja Nariškina ievadvārdiem par Polijas "bīstamajiem plāniem" un Varšavas vēlmi "izvietot karaspēku Ukrainas rietumu teritorijās". Krievijas un Baltkrievijas amatvīri un propagandisti jau kopš kara sākuma – tiesa, bez konkrētiem pierādījumiem – ir apgalvojuši, ka Polijai ir ambīcijas pārņemt kontrolē Ukrainas un Baltkrievijas rietumu reģionus, kas pirms Otrā pasaules kara bija Polijas valsts daļa. Neviena Polijas amatpersona nav paudusi šādu mērķi un nav spērusi nekādus soļus šādā virzienā.
- Juris Kaža: Dziesmu svētki – iekļaujošā kultūrnacionālisma 150 gadi
Ja jūnijs katru gadu nāk ar pāris drūmiem datumiem (17., kad sākās okupācija, un 14., kad notika deportācija), tad šogad jūlijs bija vienā ziņā gaišs un iedvesmojošs mēnesis, jo notika kārtējie Dziesmu un deju svētki. Daudziem šī pasākumu virkne ar kora dziesmām, deju koncertiem un noslēguma koncerta kulmināciju Mežaparka estrādē bija kā spēka, iedvesmas un pozitīvu jūtu injekcija, arī tad, ja īslaicīga. Atzīšos, ka Dziesmu svētkus vēroju televīzijā un baudīju, blandoties pa tirdziņiem Vērmanes dārzā un Esplanādē. Reiz jaunībā ASV kādu brīdi piedalījos vietējā Bostonas latviešu tautas deju grupā (par "kolektīviem" mēs tad neko nezinājām). Neizbēgamā saskarsme ar visur esošo koru kultūru pienāca, kad jau dzīvoju Latvijā un mani uzrunāja kāds, visticamāk, korists, vaicājot, vai dziedu tenora, baritona vai basa balsī. Attapīgi atbildēju: "Āža." Tātad esmu viens no retajiem, kas ir kora dziesmu un citu mūzikas veidu vistīrākais patērētājs. Taču tas nemaina faktu, ka latvieši kopumā ir paši savas kultūras nesēji, izpildītāji un atjaunotāji, ko visspilgtāk redz Dziesmu un deju svētkos, taču arī ikdienā visā valstī, jo tie deju "kolektīvi", koklētāju ansambļi, lauku orķestri un, protams, kori nepamostas tikai uz lieliem svētkiem. Visa šī darbība ir tāds kā pastāvīgs un arī brīžiem nedaudz mainīgs kultūras nacionālisms. Tā ir saikne ar pagātni, ko saucam par tradīcijām, bet te lielā mērā sakņojas arī pārmaiņas. Nacionālā kultūra – pārmaiņu un progresa auglis Pirms 150 gadiem, kad notika pirmie latviešu "dziedāšanas svētki", bija notikušas dažādas pārmaiņas, kas mainīja iedzīvotāju kolektīvo apziņu, – dzimtbūšanas atcelšana, lasītprasmes un izglītības izplatīšanās, jaunlatviešu kustība, arī iekšēji demokrātiskā brāļu draudžu kustība, kas veicināja dziedāšanu un savu biedru vienlīdzību, kā arī apkaroja tā laika latviešu zemnieku tieksmi "uz dzersmi".
- 'Cehs.lv': Jauns prezidents vien nepilnu mēnesi, bet jau sākas trakumi
"Labdien. Vai es jums traucēju? Varbūt man un manam īpašniekam paiet maliņā?" tā noteikti viņš būtu teicis, ja prastu runāt. Viņš? Drīzāk – tas, jo runa ir par dzimumlocekli. Jā, jā – šis būs cincīšraksts. Piektās klases līmenis. Turklāt kāds tam sakars ar prezidentu un vispār jebko? Tālākie notikumi nav izzīsti no pirksta (nu, vismaz būtiskākās lietas), bet ir pavisam reāli. Atzīsimies, ka reizēm ar to esam grēkojuši. Atslepenotais FSB dokuments par Putinu un Prigožinu nebija gluži īsts. Bet šoreiz gan bez jokiem! Tā, lūk, kādu no kārtējiem vakariem pēc sevis spīdzināšanas trenažieru zālē, ieslidinājis pēdas pludmales čībās un pārmetis dvieli pār plecu, par kaut ko aizdomājies, šļūkāju no skapīša uz dušas pusi. Veči parasti ejās starp skapīšiem izmainās uzmanīgi kā tādi tankkuģi noslogotās ostās. Katra mazākā neuzmanība, nedod Dievs, saskaršanās ar pleciem, kamēr otrs ir pliks, var nozīmēt katastrofu. Tas nekas, ka vēl pirms 10 minūtēm šie paši veči viens otram stāvēja virs galvas ar vaļīgiem šortiem kājās vai, cieši apkampuši no aizmugures puspietupienā, auroja sejā: "Davai, Andža, vēl vienu! SPIED! Davai! PĒDĒJO!" Šoreiz priekšā stāvošais objekts malā negāja, un tas mani atgrieza realitātē, izrāva no pārdomām. "Tā, kāds neievēro savu joslu?" jau biju gatavs dedzinošam skatienam. Bet tas beigās iznāca apmulsis. Paceļot galvu (nedaudz, jo objekts bija maza auguma), nācās vien atzīt acīmredzamo neticamo. Uz mani lūrēja sieviete vecumā tā ap 50, lupatu vienā un atkritumu maisu otrā rokā. Viņa, protams, bija apģērbta. Un atradās veču ģērbtuvēs neskaitāmu pliku dandāļu ielenkumā
- Māris Zanders: Grāmatu dedzināšana 21. gadsimtā
14. jūlijā Stokholmas policija paziņoja, ka atļaus protesta akcijas (*) pie Izraēlas vēstniecības laikā sadedzināt Toru un Bībeli. [1] Jāatgādina, ka jau iepriekš šogad Zviedrijā notika divas publiskas Korāna sadedzināšanas. Atšķirīgiem reliģiskiem virzieniem piederīgie laiku pa laikam ir centušies viens otru aizskart un nokaitināt – droši vien jau kopš konkrēto reliģisko virzienu rašanās brīža. Tātad, no kādai reliģijai piederošo cilvēku viedokļa raugoties, sakrālo tekstu publiska dedzināšana ir saprotams – pat ja zaimojošs – žests. Tomēr, ja pieņemam apgalvojumu, ka dzīvojam sekulārā pasaulē, kurā turklāt grāmata kā teksta forma ir arvien mazāk izplatīta, šī "apmainīšanās" ar publisku dedzināšanu var izraisīt neizpratni. Galu galā dažādu nokrāsu aktīviem pilsoņiem modē ir mākslas darbu apķēpāšana, pieminekļu gāšana, sliktākajā gadījumā diezgan jau vecmodīga karogu svilināšana un politiķu leļļu spārdīšana. Tātad kas tā par dīvainu ideju: dedzināt grāmatu?
- Cehs.lv: Vai ‘Positivus’ bija apmeklēšanas vērts? Godīga recenzija
Tagad, kad sabiedrība vairāk vai mazāk ir metusi mieru Sema Smita stringu apspriešanai, varam nedaudz parunāt arī par pašu festivālu. Vai "Positivus" bija apmeklēšanas vērts? Kam tas ir domāts? Vai mēs to aizvien varam saukt par klasisku festivālu? Domnīcas "Cehs.lv" štata muzikologs un diriģents bija devies putekļainākajā šīs vasaras piedzīvojumā, lai Tu, biroja kafiju strebjošais draugs, zinātu, vai kaut ko palaidi garām. Otro gadu norisinoties Rīgā, varam sākt izdarīt secinājumus par festivāla uzņemto trajektoriju, kas liek pamatoti uzdot jautājumu, vai "Positivus" pēc pāris gadiem vēl drīkstēs dēvēt par festivālu. K. Āls neieslīgs vispārinātā sentimentālā gaudošanā par to, ka Salacgrīvā viss bija labāk. Jā, bija savas priekšrocības četru dienu pasākumam pie jūras (būsim godīgi, ceturtdienas vakars telšu pilsētā arī ir jāskaita kā festivāla diena), taču arī galvaspilsētas centram ir savas priekšrocības. Uzreiz jāatmet pērn šur tur cilātā frāze, ka "Positivus" auditorija paliek vecāka, tāpēc tai ir grūtāk dzīvot telšu pilsētā un ērtību labad pasākums jāpārceļ tuvāk viesnīcām, mājām un civilizācijai kopumā. No mākslinieku saraksta viedokļa, tas nav domāts tai pašai auditorijai, ja vien Roberta Plānta cienītāji nav pēkšņi mainījuši savas preferences uz hiphopa dīdžeju kā festivāla pirmās dienas galveno viesi. "Vecā" auditorija nespētu iztēloties situāciju, kad visas dienas gaitā uz galvenās skatuves neparādās neviens instruments. Turklāt, kurš vispār grib strādāt uz "vecu auditoriju", ja neskaita drukātos laikrakstus un radio?