- Izteiksmības meklējumi padomju vienmuļībā – 70. gadu modernisma arhitektūra Latvijā
Iepazīstināt ar Latvijas 20. gadsimta 70. gadu arhitektūru ir izaicinājums – tā ir desmitgade, ko arī vairums arhitektu diez vai uzskata par ļoti interesantu un iedvesmojošu. Kā atklāt desmitgadi, kuru noteikti neraksturo spilgtākās, aizraujošākās un skatienu visvairāk piesaistošās būves? Kā ieraudzīt skaistumu 70. gadu arhitektūrā? Ar ļoti daudzām lietam mēdz būt tā, ka tās novērtēt varam tikai tad, kad esam mazliet iepazinuši, labāk izpratuši. Ja arhitektūru uztver tikai kā estētisku disciplīnu vien – greznas fasādes, izteiksmīgi apjomi, intriģējošas telpas –, tad 70. gadus drīzāk raksturo vienmuļība, pelēcīgums, un tam bija noteikti iemesli. Taču arhitektūra ir interesanta un skaista ar to, ka ir laikmeta spogulis. Tā konceptualizē, iemieso un atspoguļo sava laika idejas, tehnoloģijas, dzīvesstilu, sabiedrības attiecības. Arhitektūra, apvienojot cilvēka garīgās un materiālās darbības jomas, atstāj tik ļoti redzamas un taustāmas liecības kā neviena cita joma, veidojot un iemiesojot cilvēces kopīgās atmiņas telpā, padarot it kā redzamu pašu laiku. Tāpēc 70. gadu arhitektūra arī ir Latvijas PSR un Brežņeva stagnācijas laikmeta nospiedums. Noteikti pēdējā laikā vislielāko uzmanību piesaistījusī 70. gadu ēka, pateicoties Kultūras ministrijas centieniem to nojaukt, lai rastu vietu koncertzālei. Fakts, ka būves formu iedvesmojusi UNESCO ēka Parīzē (1958), tiek piesaukts kā arguments, kas mazina CK nama vērtību. Tomēr arhitektūras idejas, formas un tehnoloģijas, protams, tiek pārņemtas, adaptētas. No lietām, kas dara to īpašu Latvijas kontekstā, jāmin neortogonālā (ne 90 grādu) plāna forma – no centrālā kodola iziet trīs vienādi spārni, kas bija izaicinājums tā laika celtniekiem.
- 'Tik dzintars, dzintars vien' – kā priežu sveķi kļuva par Padomju Latvijas simbolu
1904. gadā dzimusī Marta Semule Padomju Latvijā cītīgi strādāja Gulbenes rajona kolhozā "Kopdarība" par slaucēju un 1950. gados divreiz kļuva par Sociālistiskā darba varoni. Semule tika ievēlēta arī par Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti un brauca pārstāvēt savu dzimteni uz Maskavu. Laikabiedru atmiņās savos Maskavas izbraucienos gan Semule, gan citas slaucējas, cūkkopes un teļkopes ir iespiedušās ar savām krimplēna kleitām un milzīgām dzintara brošām pie krūtīm, pēc kurām viņas varēja labi atpazīt starp pārējo brālīgo padomju republiku pārstāvēm. Tieši padomju okupācijas gados dzintars kļuva par Latvijas zīmolu, kas parādījās ne tikai dzintara rotaslietu un suvenīru formā, bet arī kā Latvijas labāko eksportpreču nosaukums un kvalitātes simbols. Padomju gados Latvijā bija brīdis, kad dzintars bija it visur. Pavisam iespējama bija situācija, ka vīrietis vārdā Dzintars, sasmaržojies ar "Dzintara" smaržām, klausījās radiolā "Dzintars" kora "Dzintars" koncertu. Šāda dzintara daudzināšana gandrīz ikvienā dzīves sfērā bija daļa no padomju Latvijas identitātes meklēšanas. Bet dzintars jau neparādījās tikai pēc Latvijas okupācijas. Tas Baltijas jūras krastos bija vēl pirms te vispār apmetās dzīvot pirmie cilvēki.
- Vizuāli pievilcīgi, taču tehniski neuzticami? Pašmāju ražojuma 'rafiņi' un mopēdi
Kā vienu no pašmāju industriālā dizaina vēstures nozīmīgākajām lappusēm noteikti jāatzīmē Latvijā ražotie transportlīdzekļi – reti kurš vidējās vai vecākās paaudzes pārstāvis nebūs braucis "rafiņā" vai rūcinājis ar kādu no mopēda "Rīga" vai "Delta" versijām. Vai šie braucamrīki tiešām bija mūsu rūpniecības "veiksmes stāsts", vai arī jābūt pateicīgiem 90. gadu "mežonīgā kapitālisma" pārmaiņu vējiem, ka šodien tie kļuvuši vien par entuziastu un kolekcionāru iekārotām pagātnes liecībām? Kā vienu no pašmāju industriālā dizaina vēstures nozīmīgākajām lappusēm noteikti jāatzīmē Latvijā ražotie transportlīdzekļi – reti kurš vidējās vai vecākās paaudzes pārstāvis nebūs braucis "rafiņā" vai rūcinājis ar kādu no mopēda "Rīga" vai "Delta" versijām. Vai šie braucamrīki tiešām bija mūsu rūpniecības "veiksmes stāsts", vai arī jābūt pateicīgiem 90. gadu "mežonīgā kapitālisma" pārmaiņu vējiem, ka šodien tie kļuvuši vien par entuziastu un kolekcionāru iekārotām pagātnes liecībām? Mikroautobuss kā nepieciešamība, nevis dzīvesstila simbols RAF stāsts aizsākās 50. gadu sākumā, meklējot risinājumu iedzīvotāju transporta nodrošināšanai. Sākotnēji Rīgas eksperimentālo automobiļu fabrikā neveiksmīgi centās konstruēt vieglo automobili, pēc tam pārorientējās uz krietni vajadzīgākajiem autobusiem. Autobusu katastrofāli trūka (visbiežāk cilvēkus pārvadāja kravas mašīnās uz soliem), un 1953. gadā Rīgas 2. autoremonta rūpnīcas cehā sāka izgatavot primitīvus koka karkasus, ko apšuva ar skārdu un uzstādīja uz Gorkijas autorūpnīcā ražotā kravas auto GAZ-51 šasijas (Rīgā nekādus tehniskos mezglus neizgatavoja). Gadu vēlāk uz šīs darbnīcas bāzes nodibināja Rīgas autobusu fabriku un sāka izlaist modeli RAF-251, kas vizuāli atgādināja vilciena vagonu uz riteņiem. Vēlāk to modificēja un pārdēvēja par RAF-975 un RAF-976.
- Kvalitatīvās Staļina laika ideju atliekas Latvijā – ciematiņi un pilis
Staļinisma arhitektūra Latvijā iebrāzās līdz ar atkārtoto padomju okupāciju. Pretēji iepriekš valdījušajiem stiliem, kurus arhitekti Latvijā apguva, aizguva vai apspēlēja, sekojot modes tendencēm vai izdabājot pasūtītājiem, staļinisma arhitektūras tendences uzspieda spēji. Literatūrā, raksturojot Padomju Savienībā no 30. gadu pirmās puses līdz 50. gadu vidum valdījušo arhitektūras stilu, tiek lietoti dažādi apzīmējumi – Staļina ampīrs, Staļina baroks, padomju nacionālais romantisms, neoklasicisma paveids u. c. –, jo šajā laikā arhitekti izmantoja ļoti dažādus vēsturisko stilu elementus. "Vadošais ir klasicisms, neoklasicisms, bet atrodami pat aizguvumi no gotikas. Atšķirība pastāv arī starp valstīm. Latvijā, piemēram, nav atrodams Staļina baroks," komentē mākslas kuratore un kritiķe Maija Rudovska, kura padziļināti pētījusi padomju laiku arhitektūru. Ņemot vērā šo dažādo stilu elementu izmantojumu, viņa iesaka lietot terminus ar plašāku nozīmi – Staļina, Staļina laika vai staļinisma arhitektūra. "Rīgu vajadzēja pārveidot vēl dramatiskāk. Piemēram, bija iecerēts, ka, sākot no Akmens tilta, plašai joslai jāiet cauri Vecrīgai, jānojauc Brīvības piemineklis un tad maģistrālei jāturpinās pa tagadējo Brīvības ielu līdz Juglai. Šai šķērssvītrai pār pilsētu bija arī jāpāršķeļ vecais mantojums, jāiznīcina visa līdzšinējā struktūra," intervijā "Delfi" stāsta Rudovska. Ģenerālplānu lielākā daļa tika izstrādāta, balstoties uz Krievijas pilsētu pārbūves principiem, kuros valdīja regularitāte, simetrija un ģeometriska skaidrība, kas atbilda utopiskam dzīves un sabiedrības modelim. Vienlaikus tie absolūti nerēķinājās ar vēsturisko mantojumu
- Padomju laika dizains un arhitektūra – 'Mantojums'
DELFI uzsāk rakstu sēriju par padomju laika dizainu un arhitektūru – 'Mantojums' Padomju laiks Latvijas vēsturē ir sarežģīts, joprojām pretrunu un līdz galam neizrunātu jautājumu pilns. Komunisms palika neuzcelts, plānveida ekonomika dzīvē nedarbojās, un vienlīdzīgā labklājība visiem tā arī nekad neiestājās. Tomēr cilvēki dzīvoja, radīja un cēla. Tā laika ražojumus, dizainu un arhitektūru nevaram aizslaucīt kā nebijušus. Tā ir daļa no mūsu vēstures, tomēr nedrīkstam to apaudzēt ar nostalģiju un romantizēt. Rakstu sērijā "Mantojums" "Delfi" pētīja un revidēja padomju laika dizaina un arhitektūras atstāto, kas joprojām ir daļa no mūsu ikdienas. Šī darba idejas aizmetnis bija mūsu igauņu kolēģu projekts par Staļina laika arhitektūru Tallinā. Ja mūsu kaimiņu galvaspilsētu vispirms asociējam ar viduslaikiem raksturīgajiem vecpilsētas mūriem vai pēdējās desmitgadēs ar oriģinālām un laikmetīgām jaunajām pilsētas centra celtnēm, tad "Delfi.ee" žurnālistu veikums atklāja, ka arī no sarežģītā un sāpīgā 40. gadu beigu un 50. gadu sākuma perioda Tallinā ir ievērības cienīgs arhitektūras mantojums. Turklāt – joprojām klātesošs un teju ikviena tallinieša lietots. To apliecināja arī lasītāju atsaucība – 2020. gadā tas bija viens no lielākajiem mūsu kolēģu vizuālās stāstniecības hitiem. Projekts igauņu valodā atrodams šeit (https://longread.delfi.ee/forte/stalinistlik-maja?id=76115407). Nākamais impulss nāca tepat, Latvijā, pretnostatot divus pavisam atšķirīgus viedokļus par vienu un to pašu ēku. "Komunisma rēgs," teica kultūras ministrs. "Modernisma pērle," atbildēja arhitekti. Protams, runa ir par bijušo Centrālkomitejas ēku Elizabetes ielā 2, kuru 2020. gada vasarā tika lemts nojaukt, lai tās vietā celtu tik ilgi gaidīto Nacionālo koncertzāli, un kuru tik spēji metās aizstāvēt grupa arhitektu, mudinot novērtēt padomju gadu arhitektu radīto. Novērtēt savu vecāku un vecvecāku trauku skapjos glabātās servīzes 2020. gada rudenī aicināja Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. "Arī tādas lietas kā ikdienā un svētkos lietojamie trauki ir mūsu kopējais kultūras mantojums," savā uzsaukumā rakstīja NKMP. Vispirms Rīgas porcelāna rūpnīcas ražojumus novērtēja igauņu, somu un krievu kolekcionāri, un tas lika citām acīm paskatīties uz tiem arī pašiem. Šie visi bija iemesli palūkoties uz mūsu kopīgo pagātni, kur greizos ekonomiskos un ideoloģiskos apstākļos tapa gan sava laika dizaina un arhitektūras šedevri, gan traģikomiski plānveida strādāšanas brāķi. Kopumā rakstu sērijā "Mantojums" tapa pieci stāsti, kas, protams, aplūko tikai nelielu daļu no tās dizaina un arhitektūras bagāžas, kas veido daļu mūsu vēstures. Stāsts par reiz visā Padomju Savienībā slaveno Rīgas porcelānu tapa ciešā sadarbībā Rīgas Porcelāna muzeju, kas ir tiešs Rīgas porcelāna rūpnīcas muzeja mantinieks. Tāpat sadarbībā ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju pētījām dzintara fenomenu Padomju Latvijas dizainā, savukārt no industriālā dizaina aplūkojām pašmāju mopēdus un RAF ražojumus. Arhitektūrā izvēlējāmies divus periodus. Vispirms – 40. gadu otro pusi un 50. gadu sākumu, kad tapa arhitektūra, kas iemantojusi apzīmējumu "Staļina baroks". Tiesa, raksta tapšanas gaitā atklājām, ka tāda īsta "Staļina baroka" mums nemaz nav. Otrs periods – 70. gadi un vienmuļais padomju modernisms – atklāja sava laika izsmalcinātības meklējumus arī pavisam ikdienišķās, labi zināmās ēkās. "Padomju gados Latvijā bija brīdis, kad dzintars bija it visur. Pavisam iespējama bija situācija, ka vīrietis vārdā Dzintars, sasmaržojies ar "Dzintara" smaržām, klausījās radiolā "Dzintars" kora "Dzintars" koncertu. Šāda dzintara daudzināšana gandrīz ikvienā dzīves jomā bija daļa no Padomju Latvijas identitātes meklēšanas. Bet dzintars jau neparādījās tikai pēc Latvijas okupācijas. Šajā rakstā es cenšos noskaidrot, kā no vienkārša priežu sveķu veidojuma, kas rotāja tautumeitas, mēs nonācām līdz vienam no Padomju Latvijas "seju" veidojošiem stūrakmeņiem," Viesturs Radovics, "Delfi" žurnālists. "Kad pirmoreiz gaisā uzvirmoja ideja par rakstu sēriju, kas būs veltīta padomju dizaina mantojumam, man uzreiz bija skaidrs, ka vēlos rakstīt par Latvijā ražotajiem mikroautobusiem "Latvija" un "Sarkanās zvaigznes" mopēdiem. Kāpēc? Pirmkārt, ar abām šīm reālijām mani saista personīgas atmiņas (un nešaubos, ka arī daudzus citus laikabiedrus). Šķiet, ka pirmoreiz no dzimtās Liepājas uz Rīgu agrā bērnībā braucu tieši sniegbaltā "rafiņā" – tas bija 90. gadu sākums, kad ārzemju mikroautobusi vēl nebija tik lielā skaitā savairojušies uz Latvijas izdangātajiem ceļiem. Bet mokiks "Delta" bija mans pirmais personīgais motorizētais transportlīdzeklis, ko nopirku par svētkos sadāvināto naudu no kāda klasesbiedra drauga. Lai arī mopēds vairāk gulēja izjaukts garāžā, nekā brauca, tās bija neizdzēšamas emocijas. Otrkārt, man gribējās pašam atklāt, kas tad "lācītim vēderā". Kā tapa šie braucamrīki, kurš tos radīja, un kāpēc 90. gadu beigās pienāca šo ražotāju bēdīgais gals? Taisnība būs tiem, kas teiks, ka gan RAF, gan "Sarkanās zvaigznes" vēsture jau izmalta krustu šķērsu, un tomēr šķita svarīgi vēlreiz atgriezties pie mūsu padomju perioda autorūpniecības vēstures, kas ilustrē gan lieliskus sasniegumus – tieši dizaina jomā –, gan mūžīgās padomju rūpniecības ķibeles, kuras saistībā ar kvalitāti un slikto konkurētspēju uz pasaules fona neizpalika arī mūsu ražotājiem. Tomēr varam lepoties ar saviem "rafiņiem" un "rīgām", jo labākais šajos transportlīdzekļos – to pievilcīgais izskats – ir mūsu dizaineru un konstruktoru sasniegums. Bet pārējais lai paliek vēsturē," "Delfi" žurnālists Aivars Madris. Andris Kārkluvalks, "Delfi" žurnālists: "Staļina laikā Rīgā bija iecerētas dramatiskas pārmaiņas. "Piemēram, bija iecerēts, ka, sākot no Akmens tilta, plašai joslai jāiet cauri Vecrīgai, jānojauc Brīvības piemineklis un tad maģistrālei jāturpinās pa tagadējo Brīvības ielu līdz Juglai. Šai šķērssvītrai pār pilsētu bija arī jāpāršķeļ vecais mantojums, jāiznīcina visa līdzšinējā struktūra," intervijā "Delfi" pastāstīja mākslas kuratore un kritiķe Maija Rudovska, kura padziļināti pētījusi padomju laika arhitektūru. Tomēr staļinisma arhitektūras piemēri pazīstami arī ar kvalitāti. Ēku būvniecībā pārsvarā izmantoti dārgi materiāli, un liela daļa eksterjera un interjera detaļu ir roku darbs. Dzīvojamās ēkas pilsētu maģistrāļu tuvumā galvenokārt būvētas nomenklatūras pārstāvjiem, un tajās ir greznas koptelpas, kā arī salīdzinoši plaši dzīvokļi ar lieliem logiem.
- Rīgas porcelāns – vērtība, kas atspoguļo vēsturi
Rīgas porcelāns ir vērtība. Turklāt mērāma pēc dažādiem marķieriem un no atšķirīgiem skatpunktiem. Kolekcionāram elpa aizrausies, ieraugot mākslinieces Zinas Ulstes radīto eleganto servīzi "Laima", kuras kvalitatīvākā un augstvērtīgākā versija nonāca lielākoties pie kompartijas vadoņu ģimenēm vai gozējās Padomju Latvijas sasniegumu izstādēs, cits notrauks putekļus no vecāku kāzu dāvanas un īpašos brīžos dzers kafiju no "Neldas", "Vasaras", "Ausmas", "Ārijas" vai "Bitītes" krūzītēm. Bet daudziem no mums milzu sentimentāla vērtība būs sarkanpunktotā "Anita" vai kompota komplekts ar dzērvenītēm dekorā, kas bija un nereti joprojām ir daudzās mājās. Rīgas porcelāna rūpnīcas (RPR) ražojumi, īpaši plānsienu porcelāna kafijas servīzes, pēdējo gadu laikā piedzīvojuši renesansi, pateicoties kolekcionāru pieprasījumam ārpus Latvijas. Igauņi un somi par RPR servīzi gatavi maksāt 400 un vairāk eiro. Tagad šos priekšmetus novērtē arī pašu mājās. Vairākus gadu desmitus nostāvējušas dziļākajos bufetes un trauku skapja plauktos vai pat šķūnīšos, tās kautrīgi, bet pārliecinoši pastumj malā 90. gadu hitu "franču stiklu" un bezpersoniski vienādās brokastu krūzes ar dažādas kvalitātes korporatīvajiem saukļiem, logotipiem un raibām bildītēm virsū. Un tas vēlreiz atgādina, ka mūsu vēsture spoguļojas it visā, arī visparastākajā tējkannā, kafijas krūzītē vai olu trauciņā ar tautumeitas bruncīšiem. "Jā, Rīgas porcelāns Padomju Savienības laikā kotējās augstu," saka Rīgas Porcelāna muzeja direktore Iliana Veinberga. Muzejs šodien ir tiešs RPR mantinieks, kas glabā kādreizējo rūpnīcas muzeja krājumu. Viņa norāda, ka emocionāli Baltijas valstīs ražotais allaž tika vērtēts kā Rietumu pasaulei tuvāks. No padomju laika porcelāna ražotnēm visspēcīgākā bija Lomonosova rūpnīca Ļeņingradā, kas vēl pirms revolūcijas Krievijā strādāja imperatoram un arī vēlāk bija pirmā un galvenā ar tādām prasmēm un zināšanām, kādas bija reti kur Eiropā. Savukārt siluets, atturīgais dizains un stils bija galvenā Rīgas porcelāna rūpnīcas ražojumu priekšrocība.