- Svarīga ir sociālā atbildība. Mākslas zinātniece par neskaidras izcelsmes finansējumu mākslā
"Svarīga ir sociālā atbildība," tā par diskutablu vai neskaidras izcelsmes finansējumu mākslas norisēm saka mākslas zinātniece Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule. Par "Purvīša balvu", kā arī gaidāmo Rīgas starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli (RIBOCA) un aizdomām par tās finansējuma saknēm Krievijā, "Delfi TV" raidījumā "Kultūrklubs" komentē Rogule, kā arī māksliniece, šī gada "Purvīša balvas" laureāte Ance Eikena. Eikena atzīst – ir svarīgi, kas ir mākslas pasākuma finansētājs. Viņa gan saka, ka pašai nav bijis jāsaskarās ar lēmumu, kurā jāizvērtē, kas ir izstādes vai kāda cita mākslas pasākuma finansējuma avots. Viņa salīdzina situāciju ar izvēli nepirkt Krievijā ražotus produktus. Tomēr māksliniece saka – ir jāņem vērā tas, ka māksliniekam kaut kā ir ir arī jādzīvo. "Piemēram, ja ir situācija, kurā bērniem nav ko ēst... šajā brīdī tas ir grūti atbildams jautājums. Par laimi man nav bijusi situācija, kurā man ar šādām izvēlēm ir jāsaskaras," raidījumā "Kultūrklubs" saka Eikena. Astrīda Rogule piekrīt, ka tas ir ļoti jūtīgs jautājums, bet – viss ir relatīvs. "Ir tāda lieta kā sociālā atbildība. Mēs visi mīlam "Purvīša balvu", bet no kurienes tai nāk nauda? Mēs ļoti cienām Jāni Zuzānu. Viņš patiešām ir veicinājis mūsu laikmetīgās mākslas attīstību un darījis daudz labu lietu. Kāpēc mēs viņu cienām, kāpēc viņš ir mūsējais? Ne jau tāpēc, ka viņam pieder spēļu zāles, kas ir briesmīgs, netīrs bizness, bet tāpēc, ka viņam ir šī sociālā atbildība, kas ir ļoti svarīga.
- Manis teiktajam ir spēks. Saruna ar operas zvaigzni Elīnu Garanču
Dienvidu repertuāra Sniega karaliene, pasaules mēroga zvaigzne un vienkārši dievišķā – tā latviešu mocosoprānu Elīnu Garanču dēvē operas cienītāji un profesionāli kritiķi. Jauna viņas karjeras virsotne bija šī gada sākumā – Amnerisas loma Džuzpes Verdi "Aīdas" iestudējumā Vīnes operā Tajā pašā, kurā titullomu dziedāja neviennozīmīgi vērtētā un Ukrainas sankciju sarakstā iekļautā krievu dziedātāja Anna Ņetrebko. Latvijā Garanča dziedās jau pavisam drīz – šī gada 10. jūlijā Dzintaru koncertzālē, Jūrmalā, kur notiks nu jau tradicionālais koncerts "Elīna Garanča un draugi" kopā ar Festivāla orķestri. Sarunā ar "Delfi" pasaules opermūzikas zvaigzne stāsta par valdošo temperamentu savā ģimenē, knifiem, kā sevi uzturēt labā formā, draudzību ar Raimondu Paulu, kā arī skaidro savu pozīciju par uzstāšanos uz vienas skatuves ar Annu Ņetrebko. Latvija ir jūsu mājas vai arī esat jau kļuvusi par "pasaules pilsoni"? Mājas – absolūti! Maksāju Latvijai nodokļus. Jau kopš 2009. gada. Pastāvīgi braucu uz šejieni – tā ir daļa no manas ikdienas. Mums ir liela ģimenes māja Pārdaugavā. Cenšos šeit arī uzstāties, kad vien man ir laiks. Ir bijuši gadi, kad Latvijā ir daudz koncertu. Piemēram, programma ar Raimondu Paulu, arī projekts "Elīna Garanča un draugi", kas man ir īpaši mīļš. Tāpat ir bijusi kamermūzikas programma, kas skanēja Rēzeknē un Liepājā, kā arī Eiropas koncerts kopā ar Berlīnes filharmoniķiem. Vizītes Latvijā ne vienmēr afišēju – gribas arī atpūsties bez liekas uzmanības. Nodziedu lomu Berlīnē vai Londonā un atlidoju uz Rīgu uz pāris dienām. Patīk Latvijas vasaras – Spānijā un Itālijā tās ir pārāk karstas. Man patīk zaļie lauki, mūsu brīnišķīgā aukstā jūra un gaišās naktis. Esot šeit satiekos ar draugiem. Ēdu Latvijas garšīgo biezpienu un rudzu maizi, "Dzintara" sieru ar saldskābmaizi, dzeru zāļu tēju. Ir atsevišķas smaržas no bērnības, kas ar mani būs visu mūžu. Dievinu speķa pīrādziņus un ceptus kartupeļus, ar kuriem mani vienmēr sagaida tētis. Ja neizdodas tikt uz Latviju, cepu pīrādziņus pati jebkurā pasaules vietā, lai radītu bērnības sajūtu. Kā atšķiras Latvijas publika no klausītājiem citās Eiropas lielpilsētās? Ārzemniekam, kurš dzied Latvijā, nav īpašas atšķirības, vai tas ir šeit, Vācijā vai Austrijā. Latvijas dziedātājiem, kuri atgriežas dziedāt savās mājās, gan tā ir milzīga atbildība. Kad pusgadu neesi bijis uz skatuves Latvijā, gribas sevi parādīt labākā formā, nekā koncertā iepriekš. Pārsteigt, parādīt kaut ko jaunu. Sajūta ir kā rentgenā. Mēs taču esam izauguši šīs muzikāli izglītotās publikas acu priekšā. Latvija šajā ziņā ir bijusi bagāta jau no Vāgnera laika līdz mūsdienām. Mums ir tik daudz augstākās raudzes mākslinieku – dziedātāju, mūziķu, diriģentu. Mazā Latvija pasaules mūzikas kartē izskatās ļoti pārliecinoši.
- Bohēmistu un mākslinieku oāze – 'Studentu klubs' un 'Nabaklab'
Ar grupas "Latvian Blues Band" koncertu 2012. gada 15. jūnijā tika noslēgta nu jau kārtējā "Studentu kluba" sezona, lai pāris mēnešus ievilktu elpu un mestos jaunā pasākumu sērijā. Tomēr pirmo reizi pazīstamā iestāde līdz ar jauno mācību gadu savas durvis plašākai publikai neatvēra, noslēdzot 23 gadus ilgo "Studentu kluba" darbību. Klusā izčākstēšana apmeklētājiem atstāja vairākus jautājumus, piemēram, kas īsti notika un vai ir par vēlu sarīkot atvadu ballīti. "Studentu klubu" tā garās pagātnes dēļ īsumā raksturot ir grūti, taču vieglāk runāt par dažādiem tā laikmetiem, proti, deviņdesmitajiem un divtūkstošajiem gadiem. Vispirms par deviņdesmitajiem un ne mazāk nozīmīgu laika sprīdi īsi pirms tiem. Savukārt "Nabaklab" 2010. gada pavasarī ar sevi iepazīstināja grandiozi. Medijiem izsūtītajā preses relīzē tika pieteikts 600 kvadrāmetru liels klubs ar vērienīgu koncertu zāli, DJ zāli, izstāžu galeriju, diviem bāriem, atpūtas telpu, smēķētavu, padomju-retro stila kafejnīcas "Bufete Gauja" stilistisko kopiju, veikalu "Retro Spectro", virtuvi un vēl daudz ko citu. Tomēr gadu gaitā "Nabaklab" piemeklēja vairākas nozīmīgas likstas – viena pēc otras, kas secīgi noveda pie kluba slēgšanas septiņus gadus vēlāk. "Nabaklab" radās agrākās bufetes "Gauja" un Latvijas Universitātes radiostacijas "Radio Naba" sadarbībā, kopā sanākot kādreizējam bufetes saimniekam Jānim Vītolam un radio pārstāvim Madaram Štramdieram, kuriem pievienojās pašreizējais "Gaujas saimnieks Jānis Kuplis.
- Miljonāra Jūlija Krūmiņa un Raimonda Paula lolojums – smalkā 'Vernisāža'
Kultūras un atpūtas centra "Vernisāža" atvēršana bijušā kluba "Baranka" vietā kļuva par vienu no svarīgākajiem notikumiem sabiedrības krējuma dzīvē 1998. gadā. Objekta nodošana ekspluatācijā bija sasaistīta ar Latvijas Republikas neatkarības 80. gadadienu. 7,5 tūkstošos kvadrātmetru apmeklētājus gaidīja dažādas izklaides – sākot ar "Piano" bāru, kur skanēja dzīvā mūzika paša maestro Paula izpildījumā, līdz naktsklubam ar paceļamo skatuvi un nolaižamiem griestiem. Gadsimta celtniecība par naftas naudu Komplekss "Vernisāža" pretendēja uz ambiciozākā projekta titulu ne vien Latvijā, bet visā Eiropā. Unikālā koncepcija bija orientēta uz solīdu, turīgu un inteliģentu publiku. Sabiedrības dzīves hronistiem bija, kur izvērsties, – "Vernisāžā" pavadīt laiku bija iecienījuši politiķi, uzņēmēji, diplomāti un popzvaigznes. Ieguldīto finanšu līdzekļu apjoms bija neticams – saskaņā ar tā laika preses ziņām tie bija 12 miljoni dolāru. Tehniskā aprīkojuma ziņā izklaides centram nebija konkurentu. Bet tas viss sākās pilnīgi negaidīti... Nepatikšanu un grūtību šajā posmā netrūka. Lielākā izgāšanās atklājās pirms naktskluba atklāšanas 1998. gada novembrī, kad publika jau bija izveidojusi garu rindu pie ieejas. "Apstaigājot objektu kopā ar Jūliju Krūmiņu un viņa sievu Ļenu, mēs šausmās pamanījām, ka celtnieki kāpnēm aizmirsuši izveidot vienu pakāpienu. Man steigā nācās meklēt finieri, lai no tā sanaglotu vismaz pagaidu aizstājēju. Tas bija pilnīgs ārprāts!" turpina Pīlāga.
- Iespējams, slavenākais Rīgas naktsklubs – leģendārā 'La Rocca'
2000. gada augustā durvis vēra "La Rocca" – tobrīd lielākais naktsklubs visā Baltijā. Te veiksmīgi sakrita viss – lielas ambīcijas, īpašnieka finanšu iespējas un jaudīga radošā komanda. Katru nedēļas nogali kluba priekšā veidojās iespaidīga rinda uz "face control", bet teju katrā taksometrā radioviļņos dārdēja tiešā translācija no "La Rocca" – kluba radošais direktors Pīters Sildegrens pulcēja apmeklētājus ar tolaik efektīvākajiem ieročiem. Ideja par naktsdzīves anklāvu Rīgā – ar vairākiem klubiem, viesnīcu un sporta zāli – uzņēmējam Nikolajam Sirotkinam dzima no kazino. Savukārt pirmo spēļu iestādi viņš atvēra, atgriezies no Polijas, kur pusgadu bija spēlējis hokeja klubā."Braucu mājup uz Rīgu, ar māsu un poļu paziņām iegājām kazino... viņa spēlēja ruleti, es stāvēju un gaidīju. Redzēju, kā izkrīt sarkans, sarkans, sarkans... Galu galā viesnīcā paliku septiņas dienas un vēroju, kā viss grozās. Laimēju tūkstoti dolāru un nodomāju: "Kurš idiots izdomājis kazino?! Tā taču ir dzīva nauda, ko var savākt!"" tā savulaik intervijā portālam "Press.lv" stāstīja Sirotkins. Uzņēmējs gan nevēlējās gremdēties atmiņās par naktsklubu "La Rocca" un "Studio 69" laikiem "Delfi" projektā par leģendārajām Rīgas izklaides vietām, kuru vairs nav. Toties ar spilgtiem momentiem no kādreiz tik slaveno klubu ikdienas mīļuprāt dalījās gan kādreizējie darbinieki, gan regulārie apmeklētāji.
- Vecrīgas karaļi 'Fantastic 6' un viņu viesistaba 'Orange bar'
Nelielais bārs ar skaļo slavu – "Orange Bar" – pastāvēja teju 10 gadu, aiz sevis atstājot leģendas par ievelkošu uzdzīvi, kuru nav iespējams pamest līdz rīta gaismai, tematiskām ballītēm ar pārģērbšanos un, protams, dejām pa galdiem un bāra leti. Nepārspīlējot – "Oranžais" bija leģendārs, vēl pirms tika vērtas tā durvis, bet tā vārdu Rīgas naktsdzīves kulta vietas statusā nostiprināja tieši pirmie divi pastāvēšanas gadi. Vēlākais jau bija tas, ko sauc par "gulēšanu uz lauriem". "Orange Bar" radītāji sevi sauca par "Fantastic 6" (viņi bija seši, kā nojaušat vai pat atceraties) un tūkstošgades mijā jau bija zināmi kā Vecrīgas uzdzīves karaļi. Būtiski uzsvērt – ar pasākumu rīkošanas un rokenrola pieredzi. Par "Oranžā" leģendu šoreiz stāsta divi no viņiem – brālēni – Ivars Blanks, uzņēmējs, viens no bāra "Nemiers" īpašniekiem, un Mārtiņš Blanks, mākslinieks un dizainers, zīmola "BlankBlank" radītājs. Vēsturiskās precizitātes dēļ nosauksim arī pārējos: Nils Heinrihsons, šodien tehniskais direktors kultūrvietā "Totaldobže", Kaspars Iesalnieks un Ralfs Blanks, abi šodien saistīti ar būvniecības industriju, kā arī Uģis Jansons, plaši pazīstams kā Jensens, kādreizējais grupas "How Much Personalities?" (HMP?) ģitārists, šodien darbojas mēbeļu biznesā. Jensens bija bāra vadītājs un vienīgais, kam no "Fantastic 6" "Oranžais" bija pastāvīga darba vieta. Pārējie tur vienkārši... atpūtās.
- Bārs, kur uzdzīvoja 'Sigur Ros' – stāsts par mājīgo 'I Love You'
"Mums vajadzētu atvērt savu bāru!" Šāda frāze noteikti daudzas reizes dažādās kompānijās un dažādās diennakts stundās izskanējusi pie kārtējā alus kausa vai vīna glāzes. Un tad dzirkstošās idejas pārņemtās balsis kroga skaļumā būvē sapni: "Protams, šajā bārā skanēs tikai mūsu mīļākā mūzika, nāks mūsu draugi un forša publika. Reiz kādā naktī te ieklīdīs kāds slavens ārzemju mūziķis, kāds cits pēc koncerta basām kājām dejos uz Vecrīgas bruģa, bet dzīvoklī virs bāra mitināsies tajā rezidējošais dīdžejs." Izklausās pēc pavisam reālas sarunas ap pusnakti, kad jautrība sit augstu vilni un viss šķiet tik viegli un vienkārši paveicams. Tomēr daudzos gadījumos šādi sapņi paliek turpat, kur sākušies, un izplēn līdz ar došanos mājup pēc jaukās pasēdēšanas. Taču šis nebūs stāsts par to. Bārs un koncertvieta "I Love You" bija viena no retajām, kur sapni izdevās realizēt. "Sākumā mēs dzīvojām "Ai Karambā"," saka viens no kādreizējiem "I Love You" īpašniekiem Uldis Pabērzis, zināms arī kā festivāla "Summer Sound" rīkotājs un viens no norēķinu sistēmas "Mobilly" valdes locekļiem. Otrs kluba īpašnieks bija Bruno Roze, mākslinieks ar reklāmista ķērienu, arī mūzikas izdevniecības "I Love You Records" radošais direktors.
- Apokaliptiskas ballītes un lipīga grīda – Vecrīgas naktsklubs 'Space dog'
"Tev ir 26 gadi un savs naktsklubs Vecrīgā. Tas ir pats jaukākais, kas var būt. Tā taču ir pasaka!" saka Vents Grīnbaums, kurš kopā ar brāli Mārci 2008. gadā Vecrīgā atvēra naktsklubu "Space dog", kas vismaz uz brīdi noteikti bija Rīgas naktsdzīves centrs. Portāls "Delfi" intervē abus kluba "Space dog" radītājus, kuri stāsta, kā vieta, kas tika radīta pašiem sev un draugiem, kļuva par leģendāru naktsklubu. "Mēs klubu atvērām, pirmais gads bija ļoti labs, bet tad sākās krīze," "Space dog" vēsturi īsumā apraksta Vents. Doma par savu klubu brāļiem radās 2007./2008. gada ziemā. "Es baigi labi atceros to momentu. Bija piektdienas vakars, katru piektdienas vakaru bija jāiet ārā uz bāriem. Mums bija sava kompānija, vakars parasti sākās pie viena čaļa dzīvoklī. Tad gājām ārā. Mūsu trijstūris bija "Orange bārs", "Casablanca" un "Cuba". Kādreiz vēl aizvilkāmies uz "Pulkvedi", bet tas pārsvarā spieda uz tūristiem. Tad vienreiz – es to labi atceros – pie "Casablanca" bija baigā rinda. Domājām, ka nestāvēsim, aizgājām uz "Cubu", bet tur arī nelaida iekšā, jo bija pilns. Tad mēs sākām domāt – ja jau visur ir pilns, tad ir jātaisa savs klubs," atceras Vents. "Jā, motivācija bija tāda, ka mēs nevarējām tikt iekšā tajās vietās, kur gribējām. Bija jau arī citas vietas, bet tās mūs neinteresēja. Jā, arī "Casablanca" aizvēra," piebilst Mārcis.
- Amerikāņu stiliņš Rīgas centrā – kroga 'Ai, Karamba!' spozme un gals
1995. gadā visa Latvija sekoja līdzi seriālam "Glābējzvans", ko ASV uzņēma astoņdesmito gadu beigās. 1997. gadā Rīgā parādījās sabiedriska izklaides vieta, kas atgādināja daudz no slavenajā seriālā atainotās vidusskolnieku iecienītās kafejnīcas estētikas – gaišas telpas, koši dīvāni, ātra apkalpošana un valstī līdz tam nekad nepiedzīvots kāzuss: daudz kečupa un daudz majonēzes uz galda. Tāpat, par brīvu. "Ai, Karamba!" sākumā vienā, bet pēc tam divos stāvos eksistēja no 1997. līdz 2008. gadam. Kafejnīcai vēsturiski bijuši trīs īpašnieki – Pēteris Ruģelis, Ramona Akmeņkalns un Kaspars Sūniņš (miris 2019. gadā). Uzņēmējdarbība vistiešākajā veidā saistīta ar "Lulū picu", proti, "Lulū picas" pirmie gadi Rīgā nenozīmēja tikai picu, plāni bija lielāki. 24 olas bļodā un "Latvenergo" dāmas ar rīta "šotiņu" Šobrīd plaši pazīstamais bārmenis Andris Reizenbergs 2000. gadā bija pavārs "Ai, Karambā" – tas bija viņa pats pirmais darbs, no Dundagas atbraucot mācīties uz Rīgu. Tolaik viņš pie plīts mizoja kartupeļus.
- 'Mohito' uzvaras gājiens Rīgā – krogs 'Paldies Dievam, piektdiena ir klāt!'
2000. gadā Rīgas saviesīgās dzīves cienītājus pārsteidza jauns un stila ziņā līdz šim neredzēts krogs ar Karību salu atmosfēru, neticami lielu dzērienu izvēli un daudz seksapīla it visā. Kokteiļu bāra "Paldies Dievam, piektdiena ir klāt!" seja kā tolaik, tā tagad ir kolorītais bārmenis Arnis Bikšus. Pagājuši jau desmit gadi, kopš "Piektdiena" vairs neeksistē, bet Arnis to dēvē par savu līdz šim veiksmīgāko biznesu, kura slēgšana viņam sūrst joprojām. Kas aizveda līdz iecienītā bāra beigām, par to šajā stāstā.
Lai gan dizaineres Baibas Ripas izveidotās telpas Rīgā, 11. novembra krastmalā 9, viesu uzņemšanai bijušas gatavas jau 1999. gada novembrī, tā pa īstam krogs durvis vēra akurāt uz gadsimtu mijas – slavenā milleniuma – sagaidīšanu. "Toreiz jau nebija interneta, mums vajadzēja krietni nopūlēties, lai sasauktu ļaudis uz milleniuma sagaidīšanu tieši pie mums," tagad atceras bāra saimnieks Arnis Bikšus. Viņš pats sprīdi pirms tam strādājis publikas jau iecienītajā klubā "Pulkvedim neviens neraksta", taču zibenīgi atsaucies piedāvājumam iesaistīties jaunas progresīvas vietas tapšanā, jo, braukājot pa pasauli un piedaloties bārmeņu sacensībās, apjautis: citviet populārā Karību stiliņa Rīgā vēl nav nekur.
- Būt vislabākajiem nišā. Stāsts par naktsklubu 'Cita opera'
Anda Sīļa telpu dizains, Arņa Medņa muzikālais koncepts un Ilmas Liepas biznesa tvēriens – 1996. gadā, stindzinoši aukstā 9. februāra pievakarē, ar sarkano paklāju uz ledus Raiņa bulvārī 21 durvis vēra naktsklubs "Cita opera". Kluba mūžs bija astoņi gadi, un durvju slēgšanas vakars tika nosvinēts ar ballīti visiem darbiniekiem. Kāds bija tā sākums, ziedu laiki un nobeigums, stāsta Ilma Liepa, kurai publicitāte gan netīk, taču, tā kā "Cita opera" bija viņas pirmais lolojums izklaides industrijā, piekrita padalīties atmiņās, kā tas viss bija. Ideja par savu klubu tobrīd pavisam jaunajai Liepai radās, sēžot deviņdesmito gadu populārākajos Rīgas naktsklubos "Bimini", "Kabata", "Slepenais eksperiments", un visās šajās vietās viņai kaut kā pietrūcis – gribējies kaut ko labāku, feināku. Draugi viņu pamudinājuši: "Taisi tad savu klubu!" Tobrīd 23 gadus vecā uzņēmēja piesaistīja partneri Jāni Lībeku, kuram jāatbild par tehniskām lietām, bet nauda kluba izveidei nāca no viņas pašas personīgajiem līdzekļiem – Liepa nevērsās bankās, bet gan lombardam līdzīgā iestādē ieķīlāja savu mersedesu. "Uz kluba atklāšanu gāju kājām, pēcāk braukāju ar taksi," viņa atceras. Komandai pievienojās arī "Bimini" bārmenis Ainārs Barons un mūziķis Arnis Mednis, un "Labvēlīgā tipa" dalībnieks Ģirts Lūsis vēlāk uzņēmās menedžera pienākumus. Ambīcijas tobrīd grūtniecei Liepai bija lielas: septiņu mēnešu priekšdarbi – un "Citai operai" jākļūst par lielāko un vislabāk apmeklēto latviešu naktsklubu.
- Šiki un mazāk šiki: stāsts par klubiem 'Pepsi Forum' un 'Space Garage'
Leģendārās kafejnīcas "Allegro" vietā, kur savulaik pulcējās viss komjaunatnes zieds, 1997. gadā tika atvērts Vecrīgas skaļākais naktsklubs "Pepsi Forum". Tur vienmēr bija daudz apmeklētāju un valdīja līksma atmosfēra. Nakts dzīve "treknajos gados" sita augstu vilni – skaistumkonkursa uzvarētājai dāvināja jaunu automašīnu, bet alkohola ražotāji no galvas līdz kājām apbēra balvām prezentāciju viesus. Populārais radiostacijas SWH+ dīdžejs Igors Jefremovs "Pepsi Forum" pastāvēšanas laikā veica lielisku karjeras lēcienu, nosoļoja visu garo ceļu no 90. gadu Rīgas klubu ("Paradiso", "Underground" un "Zero Zone") dīdžeja līdz kluba mākslinieciskā direktora amatam. Vēlāk viņš kļuva par aģentūras "Makrokoncert" vadītāju, kas pirmā uz Rīgu aicināja tā laika spožākās Krievijas popzvaigznes, un faktiski kļuva par pasākumu organizācijas biznesa magnātu. Zemfira, Šura un grupa "Hi-Fi" – tas ir nepilns mākslinieku saraksts, uz kuru koncertiem publika klubā burtiski lauzās. "Pepsi Forum" telpas bija izkārtotas divos līmeņos – lejā publika uzturējās pie skatuves, bet augšējā līmenī vēroja koncertus, balstoties pret balkona margām. Visā perimetrā uzstādītie monitori ļāva katram justies notikumu epicentrā, pat tiem, kas vienkārši drūzmējās pie bāra letes.