- Drīz uzzināsim, vai suņi prot lietot cilvēku valodu
Katram suņa saimniekam nebūs šaubu – viņa mīlulis saprot saimnieku no pusvārda. Un otrādi – viens rējiens, viens smilksts vai acu skatiens, un ir nepārprotami skaidrs, ko suns vēlas. Un arī astes luncināšana un priecīga dīdīšanās pēc frāzes "Iesim ārā?" taču ir neapgāžams pierādījums, ka suns perfekti saprot cilvēku valodu. Un ne tikai saprot, bet prot pat to lietot, virknējot vārdus loģiskās frāzēs, kā liecina pēdējā laikā sociālajos tīklos populāri video, kur suņi ar ķepām spiež pogas un it kā veido teikumus. Taču dzīvnieku uzvedības pētnieki gan nav tik droši par to, vai cilvēka labākais draugs izprot mūsu valodu tik labi, kā mums gribētos domāt. Jūt mūs intuitīvi No četrkājaino vidus suņi vēsturiski bijuši cilvēka vieni no tuvākajiem kompanjoniem. Turklāt, atšķirībā no kaķiem, kas "pieradināja paši sevi" un, arī cilvēku saimē esot, šķiet, dzīvo pēc saviem noteikumiem, ar suņiem cilvēku izsenis vienojušas gandrīz vai darba attiecības. Tie bija uzticami sabiedrotie gan medībās, gan ganībās, gan sava saimnieka un viņa ģimenes sargi. Šīs ciešās attiecības atstājušas dziļas pēdas – neirozinātnieki dažādos pētījumos secinājuši, ka suņi jau no kucēna vecuma tīri instinktīvi pievērš uzmanību cilvēku balsīm, žestiem, sejas izteiksmei, ķermeņa valodai. Pirms dažiem gadiem zinātniskajā izdevumā "Current Biology" publicēts raksts stāsta par eksperimentu, kurā pierādījās – lielākā daļa kucēnu jau ar pašu pirmo reizi saprata, ko nozīmē norādīšanas žests. Proti, ka jāskatās uz vietu, kur cilvēks norāda, nevis uz pašu roku. Šajā pētījumā piedalījās suņi, kas tiek apmācīti par suņiem-pavadoņiem. Taču nekāda iepriekšēja apmācība nav nepieciešama, liecina 2020. gadā veikts pētījums. Tajā atklāts, ka arī klaiņojošie suņi bez jebkādiem treniņiem 80% gadījumu uzreiz saprot, ko nozīmē norādošs žests. Dog Communicates with Human by Talking Buttons https://youtu.be/Am3G4K-P11A Citiem dzīvniekiem šī spēja nepiemīt vai nav tik izteikta. Piemēram, bioloģiski mums daudz tuvākās šimpanzes var iemācīties saprast, ko nozīmē norādošs žests, taču atslēgas vārds ir – iemācīties. Šimpanzes, pretēji suņiem, to nedara instinktīvi un spontāni jau no agra vecuma, izdevumam "Scientific American" klāsta Arizonas Universitātes Veterinārās medicīnas koledžas docente Emīlija Breja. Atnest pareizo mantiņu nenozīmē izprast valodu
- 'Vismaz trāpīja Mēnesī' – Maskavas pēdējā izgāšanās Mēness apguvē ir ar senu vēsturi
Ziņas par Krievijas Mēness izpētes zondes "Luna-25" avāriju nebija liels pārsteigums. Nozares eksperti jau laikus pauda šaubas par kādreiz kosmosa izpētes jomā varenās, bet nu panīkušās Krievijas spējām īstenot tik sarežģītu uzdevumu. Bedri Krievija izraka sev pati, iebrūkot Ukrainā, kas noveda pie vairāku būtisku sadarbības projektu pārtraukšanas un saišu saraušanas ar NASA un Eiropas Kosmosa aģentūru. Kaut Padomju Savienības laikos ar misijām aiz Zemes zemās orbītas krieviem sekmējās labāk, arī toreiz neveiksmju bija vairāk nekā panākumu, un rietumi statistikā aizsteidzās krietni priekšā. "Būtu smieklīgi, ja viņi vispār netrāpītu" Kad svētdien, 20. augustā, parādījās ziņas par Krievijas "Luna-25" misijas neveiksmi, apspriedu jaunumus ar draugiem. Viens no viņiem pajokoja, ka Krievijai vismaz izdevies trāpīt Mēnesī, jo varēja jau arī "aizbliezt" garām. Pasmējāmies un aizmirsām, pievēršoties citiem tematiem. Taču dienu vēlāk, lasot jaunums par "Luna-25" neveiksmi, joks atkal "uzpeldēja" prātā un lika vēlreiz pasmaidīt. Līdz izlasīju, ka tieši tā arī noticis ar vienu no pirmajām PSRS Mēness zondēm "Luna-1", kas palaista 1959. gada 2. janvārī. Kārtējais piemērs teicienam "katrā jokā daļa patiesības". Kaut nosaukumā minēts, ka tā ir pirmā "Luna" zonde, vēl pirms šīs zondes palaistas trīs līdzīgas. Raķešu kļūmju dēļ neviena nesasniedza orbītu, tāpēc ceturtā pēc kārtas tika pie nosaukuma "Luna-1" un bija pirmā, kas devās ceļā uz Zemes pavadoni. Taču arī šis starts bija neveiksmīgs. Padomju inženieri neesot uzticējušies automātiskajām sistēmām, kas regulē to, cik ilgi darbināmi katras pakāpes dzinēji, tāpēc komandas raķetei sūtīja manuāli ar radiosignāliem. Raķetes ceturtā pakāpe komandu apturēt dzinēju saņēma par vēlu, tas darbojās ilgāk par plānoto laiku, un tādējādi ātrums bija par 175 metriem sekundē lielāks nekā nepieciešams. Zonde patraucās garām Mēnesim apmēram 6000 kilometru attālumā, kaut tās mērķis bija tieši ietriekties Zemes pavadonī.
- Lāsts, kura nebija. Patiesais Tutanhamona kapeņu atradēju liktenis
Slavenu lāstu ir daudz, bet labāk zināmais saistīts ar Ēģiptes "zelta puisēnu" Tutanhamonu – ka tie, kas atvērs viņa kapenes, mirs šausmīgā nāvē. Sagadījās tā, ka šis "lāsts" piepildījās, tā radot bagātīgu augsni ne tikai māņticībai, bet arī neizsīkstošai iedvesmai kinoindustrijā, lai gan desmitiem (un varbūt pat simtiem) citu Tutanhamona kolēģu mūža mājas tika izlaupītas, aci i nepamirkšķinot un par lāstiem nedomājot. Un ne tikai ēģiptieši prata sacerēt lāstus... Kas ir lāsts? Skaidrojošā vārdnīca saka: draudīgs ļauna vēlējums, pareģojums, izteikums. Lāstus var "uzlikt" un arī "noņemt" – tas joprojām ir vesels rūpals, ko "Delfi" savulaik pētīja. "Nāve ar saviem spārniem nogalinās to, kas traucēs faraona mieru" Kad 1922. gadā britu arheologs Hovards Kārters kopā ar savu finansētāju un draugu, Karnavornas grāfu, lordu Džordžu Herbertu, pēc 15 gadu meklējumiem atrada faraona Tutanhamona kapenes, tas kļuva par vienu no dižākajiem vēstures atklājumiem – un arī par vienu no baisākajiem, ja tic mistikai. Bez zelta, dārglietām un valdnieka mūmijas vienā no apbedījuma telpām tika atrasta arī necila māla plāksnīte, uz kuras bija rakstīts – "Nāve ar saviem spārniem nogalinās to, kas traucēs faraona mieru". Skaidrs, ka šim uzrakstam bija jāaizbiedē māņticīgie kapeņu izlaupītāji pirms vairākiem tūkstošiem gadu, taču šis lāsts itin drīz rada skaļu atbalsi arī 20. gadsimta sabiedrībā. Un joprojām tiek ar baudu "izgaršots" filmu industrijā. Saprotams, ka māla plāksnītes brīdinājumu neviens neņēma vērā un arheologi pa tukšo iztīrīja Tutanhamona kapenes – tajās atrastie artefakti nodrošināja darbu veselām vēsturnieku paaudzēm, izpēte notiek joprojām. Lai vai kā, Kārtera pētnieku grupā, kā daudziem šķita, mistiski sāka iet bojā cilvēki. Vispirms jau pats lords Karnavorns četrus mēnešus pēc atklājuma, tad vairāki ekspedīcijas dalībnieki un pat Kārtera draugi.
- Sensācija galā – solījumi par jaunu supermateriālu izrādījās velti
Pirms dažām nedēļām plašu interesi izsauca Dienvidkorejas zinātnieku paziņojums, ka tiem izdevies izgatavot savienojumu LK-99 jeb pirmo istabas temperatūras supravadītāju – materiālu, kas perfekti un bez pretestības vada elektrību bez vajadzības to atdzesēt līdz temperatūrai, kas tuvojas absolūtajai nullei. Šāds materiāls nodrošinātu acumirklīgus izrāvienus tādās nozarēs kā enerģētika, medicīna un arī kvantu skaitļošana. Zinātniskā kopiena gan uzreiz pauda skepsi un piesardzību. Ja kaut kas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība, tad ir liela varbūtība, ka tā nav patiesība. Tā izrādījās arī šoreiz. Diemžēl. Par supravadītājiem vairāk skaidrojām jau iepriekšējā rakstā par LK-99. Pavisam īsi atkārtojot, jau šobrīd dažādi metāli (alumīnijs un alva, piemēram) un savienojumi tiek izmantoti kā supravadītāji. Taču tie šīs īpašības iegūst vien ārkārtīgi zemā temperatūrā, kas nereti pārsniedz mīnus 260 grādus pēc Celsija un tuvojas absolūtajai nullei, vai arī augstākās temperatūrās, bet liela spiediena apstākļos. Istabas temperatūras un normāla atmosfēras spiediena apstākļos nevienam mums zināmajam materiālam nepiemīt supravadītspēja. Tieši tāpēc arī šādu materiālu plašs pielietojums šobrīd ir ierobežots un apgrūtināts. Tiem jānodrošina īpaši apstākļi. Lai pareizi darbotos kvantu skaitļotāji, tie jāatdzesē līdz patiesi stindzinošai temperatūrai. Daudzi ir mēģinājuši radīt istabas temperatūras supravadītāju, un nevienam tas nav izdevies. Arī Dienvidkorejas zinātnieku grupai, kura nesen apgalvoja, ka savienojumam LK-99 piemīt šīs īpašības. Tā kā tas bija samērā vienkārši izgatavojams, daudzas zinātnieku grupas pasaulē atrotīja piedurknes un mēģināja šo sasniegumu replicēt jeb atkārtot. Bez pārsteigumiem – zinātnieku sākotnējai skepsei bija pamats. Nevienam tas nav izdevies.
- Iespēja palepoties vai pazemojoša izgāšanās – ko krieviem sola lidojums uz Mēnesi
Kamēr pa Mēness virsmu braukā Ķīnas rovers un amerikāņi plāno atgriešanos ar astronautiem, no starptautiskās kosmosa izpētes aprites izkritusī un pēc iebrukuma Ukrainā izolētā Krievija cer atjaunot kādreizējo prestižu, kļūstot par pirmo valsti, kas nosēdinājusi zondi tuvu Mēness dienvidu polam. 21. augusts rādīs, vai Kremlim būs iespēja padižoties, vai gaidāma kārtējā izgāšanās. Pēdējos 30 gados ar dziļā kosmosa izpētes zondēm Krievijai diez ko labi nav gājis. Ir pagājuši gandrīz 50 gadi, kopš PSRS un tās mantiniece Krievija pēdējo reizi nogādāja zondi uz Mēness. Un gandrīz 40 gadi, kopš pēdējo reizi veiksmīgi devās tā dēvētajā dziļajā kosmosā, aiz zemās Zemes orbītas. Nedaudzie Krievijas mēģinājumi nosūtīt zondes uz Marsu un tā pavadoni Fobosu jau pēc PSRS sabrukšanas ar blīkšķi izgāzās. Tikmēr ASV roveri gadiem ilgi šiverē pa sarkano planētu, bet ķīniešu robots pēta Mēnesi, kur tuvākajā desmitgadē jāatgriežas arī amerikāņu astronautiem. Pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ASV un Eiropas kosmosa industrija sarāva saites ar Krieviju, iedzenot ķīli vairākos sen plānotos sadarbības projektos. Nu Kremlis apņēmies atjaunot prestižu un pierādīt, ka Krievija ir kosmosa lielvalsts titula cienīga. Koncentrējās uz klātbūtni Zemes orbītā Ja 60. gadu sākumā šķita, ka PSRS kosmosa sacīkstēs ar ASV uzvarēs, tad 60. gadu beigās bija skaidrs, kurš ir čempions. Pirmo mākslīgo pavadoni, pirmo vīrieti un sievieti kosmosā ātri vien aizēnoja "Apollo" fantastiskie sasniegumi un pirmie cilvēki uz Mēness.
- 170 metrus garie milži – bezsliežu 'vilcieni' no 60. gadiem
Kopš tika nomedīts pirmais mamuts, cilvēkiem vienmēr bijusi nepieciešamība pārvietot lielus objektus. Vēlāk jau tie bija celtniecības materiāli piramīdām, vēl vēlāk – gigantisku apmēru iekārtas un ierīces, piemēram, kosmosa industrijai un lielizmēra būvēm. Vai arī liels daudzums kaut kā. Un tad bija jāizdomā, kā to pārvadāt efektīvi, ātri un, galvenais, pēc iespējas vienā piegājienā. "Heirēka!" teica senie ļaudis un piejūdza ratiem priekšā zirgu. Industrializācijas laikmets nāca ar savu "dzelzs zirgu" – lokomotīvi, kurai varēja piestiprināt lielu daudzumu "vezumu", taču te atkal ķibele – ceļu ir vairāk nekā sliežu... Tā pagājušā gadsimta vidū Amerikā, kur tie mežonīgie plašumi, parādījās tā sauktais zemes vilciens (overland train), kam nevajag sliedes, jo garo sastāvu pa ceļiem (un bezceļiem) vilka iespaidīgu izmēru un jaudas vilcējs. Amerikāņu izgudrotāja Roberta Gilmora Letorno (1898–1969) 1929. gadā izveidotā kompānija "LeTourneau Technologies" ir sinonīms dažādai smagajai tehnikai. Tā atradās Teksasā un tur ne tikai ražoja, bet arī izgudroja un ieviesa iekārtas, bez kurām šodien nav iedomājama naftas rūpniecība, piemēram, virs ūdens paceļamās naftas platformas. Kompānija strādāja arī pie lielizmēra un lieljaudas dīzeļa transportlīdzekļu izveides, kas paredzēti smagiem darbiem, – Otrā pasaules kara laikā "LeTourneau Technologies" nodrošināja sabiedroto spēkus 70% apmērā ar buldozeriem, ekskavatoriem un citu līdzīgu tehniku zemes darbu veikšanai. Starp citu, vairāk nekā puse no 2232 kilometrus garās neticami skaistās Aļaskas šosejas Kanādā ir uzbūvēta ar "LeTourneau" iekārtu palīdzību. Arī pēc kara šīs zināšanas tika liktas lietā – "LeTourneau Inc." izgudroja ikonisko bezceļu vilcienu. 1950. gadu sākumā kompānija attīstīja ideju par dīzeļelektriskiem daudzriteņu transportlīdzekļiem.
- Kur pazuda pirms 50 gadiem prognozētais ledus laikmets
Šobrīd absolūtam vairākumam klimata zinātnieku nav šaubu – planēta sasilst. Un strauju klimata pārmaiņu veicinātāja ir arī cilvēka saimnieciskā darbība. Taču nemaz ne tik sen – vēl pagājušā gadsimta 70. gados – tika prognozēta pretēja tendence. Medijos brīdināja par planētas atdzišanu un pat drīzu ledus laikmetu. Pusgadsimtu vēlāk cilvēku veicinātas klimata krīzes noliedzēji turpina atsaukties uz šo gadījumu un izplatīt mītu, ka prognozes par globālu atdzišanu un uzglūnošu ledus laikmetu tolaik bija vairākuma pārstāvēts viedoklis. Rakstā uzzināsi: - Kad un kāpēc zinātnieki pirmo reizi aizdomājās par globālo sasilšanu? - Cik pamatotas bija bažas par jaunu leduslaikmetu pirms 50 gadiem? - Kāpēc mūsdienās brīdinājumus par pasaules atdzišanu uzskata par mītu? Par sasilšanu sprieda jau 19. gadsimtā Var saprast tos, kam šķiet – prognozes par planētas sasilšanu ir problēma, kas dienaskārtībā nonākusi 21. gadsimtā. Par to tagad runā katru dienu. Tomēr zinātnieku vidū šīs bažas nav jaunas. Siltumnīcefekta gāzu emisiju ietekmi uz globālo temperatūru paredzēja jau 19. gadsimtā. Tas bija daudzu būtisku atklājumu laiks par mūsu planētas vēsturi. Vērojot planētas "rētas" – zemes garozā izgrauztas ielejas, kā arī morēnas un dažādus citus veidojumus –, zinātnieki nonāca pie skaidrojuma par cēloņiem. Savulaik te valdījis daudz aukstāks klimats un zemi klājusi bieza ledus kārta. Senajiem ledājiem pārvietojoties un vēlāk atkāpjoties, atstāti šie ģeoloģiskie pēdu nospiedumi. 19. gadsimta beigās bija izšķirti jau vairāki atsevišķi ledus laikmeti. Taču kas tos izraisījis? Franču matemātiķis Žozefs Furjē daļu savas karjeras veltīja, lai pētītu siltuma vadīšanas procesus. Furjē lauzīja galvu arī par to, kāpēc Zeme ir tik silta. Pēc viņa aprēķiniem, ar Saules stariem vien nepietiek – darbojas arī kādi citi mehānismi. 1824. gadā publicētā rakstā Furjē izvirzīja hipotēzi, ka Saules piegādāto siltumenerģiju uz Zemes palīdz "iesprostot" gāzes atmosfērā. Ja atmosfēras sastāvs laika gaitā mainās, tad mainītos arī planētas temperatūra. Kaut bieži atklājumu par oglekļa dioksīda spēju darboties kā efektīvam siltumizolatoram piedēvē īram Džonam Tindalam, vairākus gadus pirms viņa šādu eksperimentu veica amerikāniete Jūnisa Ņūtona Fūta. Viņa ar termometru aprīkotus stikla cilindrus piepildīja ar dažādām gāzēm – gaisu, mitru gaisu, gaisu ar oglekļa dioksīdu – un tos novietoja saules staros. Kad cilindri bija uzsiluši, tie nolikti ēnā. Fūta novēroja, ka cilindri ar mitru gaisu un oglekļa dioksīdu uzkarsa vairāk un arī ilgāk saglabāja siltumu. 1856. gadā, aprakstot savu eksperimentu, Fūta sprieda, ka šāds mehānisms darbotos arī planētas mērogā. Proti, ja atmosfērā būtu vairāk oglekļa dioksīda, planēta uzkarstu.
- Jauns pētījums sola grandiozu tehnoloģisku revolūciju, bet priecāties par agru
Katru reizi, kad kaut kas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība, ir visnotaļ liela varbūtība, ka tā nav patiesība. Šobrīd pat bez pārspīlējuma var teikt, ka paziņojums par jaunu materiālu LK-99 sacēla nelielu vētru. Ja Dienvidkorejas pētnieku atklājums ir īsts, tad LK-99 būtu pirmais istabas temperatūras supravadītājs. Iespējas tehnoloģiju attīstībā ir milzīgas – no milzīgiem uzlabojumiem informācijas tehnoloģijās un transporta nozarē (efektīvāki virs magnētiskām sliedēm levitējoši vilcieni) līdz nākamajiem lielajiem izrāvieniem kodolsintēzes reaktoros. Vai tiešām šoreiz būs izdevies? Vairums ekspertu pagaidām mudina "atdzist" un neļaut sajūsmai skriet pa priekšu faktiem. Supravadītspēja materiālzinātnes fokusā Supravadītspēja atklāta 20. gadsimta sākumā. Nīderlandietis Heike Kamerlings Oness pētīja dažādu materiālu īpašības ļoti zemās temperatūrās. Tieši viņš 1908. gadā Leidenes Universitātē pirmo reizi atdzesēja hēliju tiktāl, lai to sašķidrinātu. Oness pamanīja, ka noteikti materiāli, atdzesēti tuvu absolūtās nulles temperatūrai, kļūst par gandrīz perfekti efektīviem strāvas vadītājiem. Proti, kad atdzesēti līdz dažu kelvinu temperatūrai, šie materiāli vada strāvu gandrīz bez pretestības. Supravadītāju saraksts šobrīd ir samērā garš – no tādiem labi zināmiem metāliem kā alumīnijs, alva un svins līdz pat dažādiem sakausējumiem un savienojumiem. Tomēr visi kā viens šīs vērtīgās īpašības iegūst tikai ārkārtīgi zemā temperatūrā. Piemēram, lai alumīnijs kļūtu par supravadītāju, tas jāatdzesē līdz 1,2 kelvinam jeb līdz gandrīz mīnus 272 grādiem pēc Celsija. Pirms dažiem gadiem gan parādījās vēstis par to, ka strikti strukturētās atomu grupās, kas uzvedas gluži kā viens alumīnija avots, supravadītspēju iegūst daudz augstākā temperatūrā – pie 100 kelviniem. Taču tie aizvien ir stindzinoši mīnus 173 grādi pēc Celsija, un materiālu atdzesēšana līdz šādai temperatūrai tāpat rada zināmas neērtības un nav īstenojama kurā katrā vietā, tādējādi būtiski ierobežojot supravadītāju pielietojumu ikdienā.
- Vēstule ASV prezidentam, ko Einšteins vēlāk nožēloja
Robertu Openheimeru mēdz dēvēt par atombumbas tēvu. Šim formulējumam varētu piekrist – tā ir taisnība, ka viņa loma Manhetenas projektā kā Losalamosas laboratorijas vadītājam bija ļoti nozīmīga. Tomēr vietumis dzirdētie apgalvojumi, ka Openheimers ir atombumbas izgudrotājs, gan ir pārspīlējums. Līdz vēsturē postošākajiem ieročiem noveda daudzu izcilu 20. gadsimta pirmās puses fiziķu un ķīmiķu atklājumi, un daudzi secīgi notikumi arī pirms slavenā Manhetenas projekta. Viens no šiem notikumiem bija Leo Silārda rakstītā un Alberta Einšteina parakstītā vēstule ASV prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam. Vēstule, kuras parakstīšanu Einšteins vēlāk nožēloja. Atklājumu ķēdes reakcija Gluži kā vairumā lielu izrāvienu zinātnē, tas nav viens acumirklīgs "heirēka!" moments, bet notikumu ķēde. Un vairumā no šiem atklājumiem Openheimers nebija ne tuvumā. 19. gadsimta beigās Anrī Bekerels atklāja, ka urāns ir radioaktīvs. Dažus gadus vēlāk par pētījumiem radioaktivitātē viņš kopā ar Pjēru Kirī un Mariju Sklodovsku-Kirī saņēma Nobela prēmiju fizikā. 1905. gadā Einšteins publicēja darbu, kurā noformulēja masas un enerģijas proporcionalitāti. E=mc2 ir, iespējams, slavenākā formula fizikā. Kaut šī formula palīdz izskaidrot, kāpēc atomsprādziena laikā, šķeļoties kodoliem, izdalās enerģija, tā nav "atombumbas recepte", par ko vēlāk Einšteinam tika pārmests. Viņš tiešā veidā atomieroču izstrādē nepiedalījās. Interesanti, ka par atomieroču potenciālu viens no pirmajiem ieminējās nevis kāds zinātnieks, bet gan rakstnieks, turklāt trīs desmitgades pirms pirmā atomsprādziena. Kārtējais apliecinājums, ka reizēm zinātniskā fantastika var būt visnotaļ pravietiska. Herberts Džordžs Velss savā 1914. gadā publicētajā romānā "Atbrīvotā pasaule" fantazēja par karu 1956. gadā, kur Apvienotā Karaliste un Francija cīnās pret Vāciju un Austroungāriju. Šajā stāstā pirmo reizi minēts termins "atombumba". Velsa izsapņotie superieroči gan nebija mums zināmās urāna vai plutonija atombumbas ar vienu postošu bliezienu, bet gan no izdomāta elementa izgatavotas ierīces, kas pēc detonācijas turpina eksplodēt dienām ilgi. Varbūt kāds no radioaktīvo elementu pētniekiem bija lasījis Velsu un iedvesmojies?
- Sēnā noslīkusī meitene, ko jau gadsimtiem skūpsta visā pasaulē
Šo muti "bučojis" ikviens, kurš apguvis pirmās palīdzības sniegšanu. Silikona manekens ar vieglu smaidu puspavērtajās lūpās ir neskaitāmas reizes "atdzīvināts", palīdzot apgūt iemaņas, kas patiešām var glābt kādam dzīvību. Manekena prototips ir kāda nezināma franču meitene, un aiz šīs maigās, noslēpumainās sejas slēpjas traģisks stāsts. Viņu sauc dažādi – "Sēnas Nepazīstamā" (L'Inconnue de la Seine), "Sēnas Mona Liza", "Reanimācijas Anniņa" un "visvairāk skūpstītā meitene pasaulē". Kā šo meiteni sauca patiesībā, neviens nezina. Leģenda vēsta, ka 19. gadsimta 80. gados viņu noslīkušu izvilka no Sēnas. Meitene bija apmēram 16 gadus veca, un viņas līķis atbilstoši tā laika kārtībai tika nogādāts Parīzes morgā un izstādīts publiskai apskatei, lai to identificētu. Tā bija normāla prakse, un nepieprasīto līķu publiska apskate bija populāra atrakcija. Gravīru sējumā "Nezināmā Parīze" (1893) par šo izklaidi rakstīts: "Parīzē nav neviena loga, kas piesaistītu vairāk skatītāju nekā šis." Tā kā uz meitenes ķermeņa nebija nekādu vardarbības pazīmju, tika pieņemts, ka nezināmā izdarījusi pašnāvību. Neviens tuvinieks tā arī nepieteicās, un šo jauno sievieti nosauca par "Nepazīstamo no Sēnas". Meitenes seja pēc nāves bija tik mierpilna un skaista, ka patologs, kurš veica autopsiju, noņēma pēcnāves masku ģipsī. Tā nebija ierasta prakse, iespējams, viņš cerēja, ka tā vēlāk varēs atrast meitenes piederīgos.
- 'Titan' avārija pazudināja zinošāko vraka ekspertu. 'Misters Titāniks' Pols Anrī Naržolē
Vai zini, kurš ir viscītīgākais "Titānika" vraka pētnieks? Pirmais prātā nāk slavenais režisors Džeimss Kamerons, kas slavenā lainera kapu apmeklējis vairāk nekā 30 reižu. Tomēr par viņu vēl vairāk reižu pie "Titānika" nolaidies francūzis Pols Anrī Naržolē, kuru daudzi uzskata par pašu zinošāko vraka pētnieku. Par Misteru Titāniku iesauktais francūzis bija viens no pieciem, kas gāja bojā zemūdens peldlīdzekļa "Titan" implozijā 18. jūnijā. Atrada Aukstā kara operācijas aizsegā Līdz pat 80. gadu vidum precīza "Titānika" vraka atrašanās vieta nebija zināma. Interese gan bija jau iepriekš – 60. un 70. gados daži entuziasti jau aicināja izmantot batiskafu, lai pārmeklētu gultni kuģa avārijas vietā. Optimistiskākie pat uzskatīja, ka "Titāniku" no dzelmes var izcelt, izmantojot pontonus, un nogādāt atpakaļ Liverpūlē, kur tas kļūtu par apskates objektu. Šiem plāniem nebija tad un arī nākotnē nav lemts īstenoties. Kuģi atrada Roberta Balarda vadītā ekspedīcija 1985. gadā, izmantojot robotu "Argo". Iepriekšējie meklējumi ar sonāriem nedeva rezultātus, tāpēc Balards nolēma paļauties uz "Argo" videokamerām un meklēt nevis pašu vraku, bet atlūzu lauku, kuru atrast būtu lielākas izredzes. Sonārs nespētu atšķirt dabiskus objektus no cilvēka veidotiem, bet attēlos gan tas būtu redzams. "Argo" nebija moderns attālināti vadāms robots, kas pats spēja manevrēt. Tā bija platforma ar sonāriem un kamerām, ko pa okeāna dzīlēm, piestiprinātu trosē, turpu šurpu vilka kuģis. Šāds darbietilpīgs meklēšanas process nebija lēts.
- Hārvarda Universitātes profesora atradums atkal uzkurina debates par citplanētiešiem
Vārds "atkal" virsrakstā nav lietots ar mērķi nepamatoti sabiezināt krāsas. Profesors Avi Lēbs pēdējo piecu gadu laikā ir kļuvis pazīstams galvenokārt tieši šī iemesla dēļ – viņš regulāri dod mājienus par "pierādījumiem" citplanētu viesu vizītēm uz Zemes. Bet šādu cilvēku taču netrūkst – pilni tīmekļa forumi ar tiem, kas citplanētiešu ciemošanos mūsu Saules sistēmā uzskata par regulāru parādību. Kāpēc tieši Lēbs izpelnījies tādu uzmanību? Rau, jo viņš nav kurš katrs pagraba zinātnieks forumā, bet gan Hārvarda Universitātes mācībspēks. Un nu Lēbs nācis klajā ar jaunu atradumu, kas atkal izraisījis pretrunīgu reakciju astrobiologu kopienā. Labas ziņas Ar šādu paziņojumu savu 25. jūnija bloga ierakstu sāk Avi Lēbs, Hārvarda Universitātes Astrofizikas centra pētnieks un vairāku populāru grāmatu autors. Labās ziņas, par ko runā Lēbs, ir okeāna dzelmē atrastas sīksīkas magnētiska materiāla lodītes. Viņš uzskata, ka tie varētu būt mikrometeorīti – paliekas no meteora CNEOS 20140108 jeb īsāk – IM1, proti, starpzvaigžņu meteors numur 1 (interstellar meteor – no angļu valodas). Tas, protams, būtu fantastisks atklājums. Šobrīd visi atrastie meteorīti, cik nu mums zināms, ir no objektiem tepat Saules sistēmā. Un par viesiem no starpzvaigžņu telpas tieši pierādījumi ir vien dažus gadus seni. Vispirms cauri mūsu Saules sistēmai 2017. gadā izlidoja asteroīds 1I/2017 U1 jeb "Oumuamua". Tieši par šo objektu ļoti "iedegās" arī Lēbs, vairākkārt izvirzot versijas, ka tā varētu būt citplanētiešu sūtīta zonde. Lieki piebilst, ka Lēba argumenti nebija pietiekami, lai pārliecinātu vairumu astronomu, un viņš ar savu pozīciju iemantoja pretrunīgu slavu. Pēc tam, 2019. gadā, fiksēts vēl tikai viens starpzvaigžņu telpas objekts – komēta 2I/Borisov. Kopš tā laika tukšums. Nav gan šaubu, ka cauri Saules sistēmai visai regulāri iztraucas kāds ķermenis no tālākiem Visuma nostūriem. Mēs vienkārši tos nepamanām. Vērā ņemams daudzums materiāla, kas nācis no tālēm ārpus Saules sistēmas, zinātniekiem pavērtu iepriekš nebijušu ieskatu notikumos tālu no mūsu zvaigznes. Vai tur komētas, asteroīdi, meteorīti ir ar tādu pašu sastāvu kā tie, kas riņķo ap Sauli? Kā tie veidojušies, ar ko atšķiras no komētām un asteroīdiem Saules sistēmā? Tomēr šādu meteorītu, par kuru izcelsmi ārpus Saules sistēmas būtu nepārprotami pierādījumi, pagaidām pētnieku rokās un zem mikroskopiem laboratorijās nav.
- Aizvadīta karstākā nedēļa novērojumu vēsturē, liecina provizoriski dati
Kaut Latvijā gaisa temperatūra par to neliecina – šeit ir patīkams, vasarīgs siltums – globāli aina ir daudz "karstāka". Provizoriskie dati liecina, ka aizvadītā nedēļa pasaulē ir, iespējams, viskarstākā novērojumu vēsturē. Un šis nebūs izņēmums – rekordi turpinās krist, brīdina ANO. Organizācijas ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs uz šiem notikumiem reaģējis ar paziņojumu, ka bezdarbība klimata pārmaiņu ierobežošanā novedīs pie katastrofālām sekām. Aizvadītajā ceturtdienā, 6. jūlijā, pasaulē vidējā temperatūra sasniedza 17,23 grādus pēc Celsija. Arī dienas pirms tam un pēc tam bija siltākas par 17 grādiem – diapazonā no 17,11 grādiem līdz pat 17,20 grādiem. Šobrīd gan ASV, gan Meksika, gan Ķīna piedzīvo spēcīga karstuma viļņus, kas prasa arī upurus. Spējo karstuma "uzrāvienu" pētnieki skaidro gan ar klimata pārmaiņām, gan ar "El Ninjo". Tā ir globāla dabas parādība, ko raksturo strauja Klusā okeāna ūdens virsējo slāņu sasilšana. Dažādu valstu meteoroloģisko aģentūru kritēriji, pēc kuriem nosaka "El Ninjo" sākumu, nedaudz atšķiras, bet caurmērā runa ir par ūdens sasilšanu par vairāk nekā pusgrādu, un šādai temperatūrai jāturas vismaz piecus mēnešus pēc kārtas. "El Ninjo" ir cikliska parādība, un ūdeņu sasilšana notiek ik pēc diviem līdz septiņiem gadiem. Parasti tā ilgst aptuveni gadu. Iepriekšējo reizi "El Ninjo" arī nāca "komplektā" ar jauniem karstuma rekordiem – tas notika 2016. gadā, kad augustā vidējā temperatūra pasaulē sasniedza 16,92 grādus pēc Celsija. Pētnieki turklāt brīdina, ka jauni karstuma rekordi vēl priekšā, jo "El Ninjo" cikla kulminācija vēl nav sasniegta.
- Četri brīvprātīgie uz gadu iespundēti 160 kvadrātmetrus plašā 'Marsā'
378 dienas – vairāk nekā gads – nepilnos 160 kvadrātmetros. Šādu izaicinājumu zinātnes vārdā uzņēmušies četri brīvprātīgie, kas dzīvos atrauti no ārpasaules simulētā Marsa mītnē un krās zināšanas par sarežģījumiem, ar kuriem nāksies cīnīties pirmajiem cilvēkiem uz Marsa. Kas viņi ir? Par cik lielu atlīdzību tu būtu gatavs gadu dzīvot 160 kvadrātmetrus lielā telpā, kas jādala ar vēl trim cilvēkiem? Atlīdzība eksperimenta dalībniekiem nebūs nekāda dižā – 60 tūkstoši ASV dolāru jeb apmēram 5000 eiro mēnesī. Uz Latvijas algu fona daudz, bet ASV ne pārāk – tā ir mazāka atlīdzība nekā vidējā mēnešalga, kas Savienotajās Valstīs ir vairāk nekā 6000 dolāru mēnesī. Tomēr ne jau atalgojuma dēļ šie cilvēki "parakstījās" uz šo avantūru – katrs ir atzīts profesionālis savā darba jomā un citos amatos varētu nopelnīt vairāk. Šoreiz motivācija ir piedzīvojums, savu spēju pārbaudīšana un jaunas zināšanas. 25. jūnijā aiz sevis durvis uz vairāk nekā gadu aizvēra Kellija Hatsone, Ross Brokvels, Neitans Džounss un Anka Selariu. Viņi ir pirmie projekta CHAPEA jeb "Crew Health and Performance Exploration Analog" dalībnieki.
- Drošība jūrā: kā veidojas bīstamās pārrāvuma straumes
Gluži kā spēcīga upe, kas plūst prom no krasta un iekšā jūrā – tā dēvētās pārrāvuma straumes var izveidoties arī Baltijas jūras piekrastes ūdeņos. Sestdien Latvijā noslīka pieci cilvēki. Četri no tiem tieši jūrā, un glābēji, brīdinot par riskiem, aicināja rēķināties arī ar spēcīgām straumēm, kas peldētāju nemanāmi var ieraut dziļāk jūrā. Viens no šādiem straumju veidiem ir arī tā dēvētās pārrāvuma straumes. Kas tās tādas, kā tās veidojas un cik bīstamas, to "Delfi" prasīja Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datu analītiķim Viesturam Zandersonam. Kaut soctīklos izskanēja versija, ka dažus no bojāgājušajiem dziļāk ūdeņos varētu būt ievilkusi tieši pārrāvuma straume ("rip current"), tas šobrīd ir tikai pieņēmums. Tā varēja būt arī parastā viļņošanās rezultātā radusies straume. Tomēr ir lietderīgi atgādināt arī par pārrāvuma straumju radīto apdraudējumu. Atšķirībā no straumēm, kas rodas viļņošanās rezultātā un kam galvenā atpakaļejošā kustība notiek gar gultni, pārrāvuma straumes visspēcīgākās ir tuvu ūdens virsmai. "Tās ir saistītas ar pārrāvumiem sēkļos, piekrastes sērēs. Vienā vietā sēklī izveidojies kāds padziļinājums. Viļņu darbības rezultātā ūdenim, kas pēc uzviļņošanās iet atpakaļ jūrā, ir vieglāk tikt cauri šim padziļinājumam (pārrāvumam) sēklī. Tur izveidojas ātrāka straume. Tā izveidojas šaurā, lokālā vietā, gandrīz kanāla formā. Cilvēks, kas šādā straumē iekļūst, tiek straujāk nests atpakaļ jūrā nekā parastajā atpakaļejošajā straumē," skaidro Zandersons. Lai tur ...
- Atgriezās dzīvi no nāves zonas 10 kilometru dzelmē. Leģendārais 'Trieste' ceļojums
Līdz 2020. gadam vairāk cilvēku bija spēruši kāju uz Mēness virsmas nekā nolaidušies Čelendžera dzelmē. Un aizvien daudz vairāk cilvēku pabijuši kosmosā nekā dziļākajā mums zināmajā vietā okeānā. Uz tā fona Everests, kura virsotni nu sasnieguši jau tūkstošiem kāpēju, šķiet kā pastaiga tūristu iecienītās dabas takās. Pirmie tumsā devās amerikānis Dons Volšs un šveicietis Žaks Pikārs ar batiskafu "Trieste". Viņu rekords netika atkārtots 52 gadus. Zemūdens dirižablis Kas īsti ir batiskafs? Termins radies no grieķu valodas vārda "bathús" ("dziļš") un "skáphē", kas apzīmē vieglu laivu. Batiskafa darbības princips ir kas līdzīgs zemūdens versijai par gaisa balonu. Gaisa balons spēj pacelties gaisā tāpēc, ka karsts gaiss ir vieglāks par aukstu. Vai dirižabļu gadījumā – tie ceļas augšup, jo tiek izmantotas par gaisu vieglākas gāzes – ūdeņradis, hēlijs. Batiskafs ir gluži kā šāds balons vai dirižablis – augšpusē ir nodalījums, kas nodrošina peldspēju un ļaus pacelties augšup no dzīlēm, bet apakšā lode, kurā atrodas apkalpe. Fundamentāli ideja ir līdzīga, taču izpildījums gan nē. Batiskafa "balona" daļa jeb peldspējas tvertne nav pildīta ar gaisu vai kādu gāzi, kas ļautu peldlīdzeklim atkal uznirt. Ar katriem desmit metriem zem ūdens spiediens palielinās par apmēram vienu atmosfēru. Šāda ar gaisu pildīta tvertne ātri vien tiktu saspiesta. Krietni pirms tiktu sasniegts pat pusceļš līdz Čelendžera dzelmei. Nemaz nerunājot par pašu dziļāko vietu okeānā, kur spiediens uz vienu kvadrātcentimetru virsmas pārsniedz tonnu. Par to, kas notiek, zemūdens peldlīdzeklim neizturot šo spiedienu, nupat atgādināja "Titan" implozija, kā rezultātā acumirklī gāja bojā pieci cilvēki. Nolemta no paša sākuma? 'Titan' konstrukcijas liktenīgā kļūda Batiskafs, lai regulētu ieniršanu un uzniršanu, izmanto šķidrumus, kas ir daudz grūtāk saspiežami par gāzēm. Pirms dodamies tālāk pie pašiem stāsta varoņiem – Volša un Pikāra –, un viņu mestā izaicinājuma mirušo valstības pavēlniekam Aīdam, pavisam īsi par šo aparātu un tā darbības principiem. Tātad – pati galvenā sastāvdaļa ir lode, kurā uzturēsies apkalpe. Lode tāpēc, ka okeāna dzelmē ūdens spiediens ir vienāds no visām pusēm, un lode ir tā ģeometriskā forma, kas vienmērīgi sadala spiedienu pa visu virsmas laukumu. Proti, šādas formas apkalpes nodalījumam ir vislabākā izturība.
- Nolemta no paša sākuma? 'Titan' dizaina liktenīgā kļūda
Ir labs iemesls, kāpēc gandrīz visiem dziļūdens peldlīdzekļiem apkalpes nodalījuma izskats ir vienāds. Tā ir sfēra. Visbiežāk izgatavota no titāna. "OceanGate" zemūdens peldlīdzekļa "Titan" apkalpes kabīne bija oglekļa šķiedras cilindrs ar divām titāna puslodēm galos. Ne viens vien eksperts uzskata – traģiskā "Titan" un piecu cilvēku bojāeja bija tikai laika jautājums. Spiež no visām pusēm Nav būtiski, vai mēs aplūkojam 50. gados būvēto batiskafu "Trieste" vai "Deepsea Challenger", ar kuru 2012. gadā filmas "Titāniks" režisors un zemūdens pētnieks Džeimss Kamerons viens pats sasniedza Marianas dziļvagas dziļāko punktu, vai vienu no šobrīd modernākajiem dziļūdens kuģiem "Limiting Factor", kas arī spējīgs sasniegt visdziļāko mums zināmo punktu okeānā. Apkalpes kabīnes tiem visiem ir sfēras, kas būvētas no metāla – vai nu no tērauda, vai no titāna. Pārējās kuģa daļas pēc formas un izpildījuma var atšķirties. "Trieste" atgādina klasiskāku zemūdeni, Kamerona "Deepsea Challenger" lielu cilindru, bet "Limiting Factor" – plakanu sendviču. Taču centrā nemainīgi sfēra apkalpei. Kāpēc? Ūdens uz iegremdētu objektu spiež no visām pusēm, un sfēra vienmērīgi sadala šo spiedienu pa visu virsmu. Ja pieņem, ka visi citi parametri – izmantotais materiāls, sienu biezums – ir vienādi, tad sfēra spēs izturēt lielāku spiedienu nekā noslēgts cilindrs. Pārējās daļas dziļūdens peldlīdzekļos parasti ir piepildītas ar balastu. Gaisu var samērā viegli saspiest, bet šķidrumi gandrīz nav saspiežami. Nepiemērots materiāls un bezrūpība "Titan" kabīnes vidusdaļa – cilindrs – nebija būvēts no titāna vai līdzvērtīga izturīga materiāla. Tā vietā izmantotas oglekļa šķiedras. Šādi kompozītmateriāli ir atbilstoši 21. gadsimta garam – moderni, izturīgi un viegli. Tomēr katrai lietai sava vieta. Oglekļa šķiedru kompozītmateriāli, kaut bieži izmantoti aviācijā, cilvēkiem piemērotos zemūdens peldlīdzekļos ir jaunums. "Inovācijas ir brīnišķīga lieta. Bet – viss, kas ir jauns un nav iepriekš pārbaudīts, nozīmē arī neskaidrības. Un neskaidrības nozīmē risku," raidorganizācijai "NBC News" skaidro inženieris Bārts Kempers.
- No 100 līdz 4000 metriem – kas notiek okeāna dzīlēs, kur meklē pazudušo 'Titan'
Turpinās izmisīgi centieni atrast pazudušo "Titan" zemūdens peldlīdzekli un gābt piecus cilvēkus, kas devās dzīlēs cerībā aplūkot slavenā okeāna lainera "Titāniks" vraku. Laiks nav glābēju sabiedrotais – pat ja zemūdenes korpuss nav bojāts un vēl iztur milzīgo spiedienu, skābekļa atlicis vien dažām stundām. Kas notiek okeāna dzīlēs, kur atdusas "Titāniks"? 100 metri Jau 100 metru dziļumā spiediens ir 10 reižu lielāks nekā normāls atmosfēras spiediens jūras līmenī. Formula ir vienkārša – katri 10 metri zem ūdens nozīmē, ka spiediens pieaug aptuveni par vienu atmosfēru. Pārvēršot citās mērvienībās – viena atmosfēra ir spiediens, ar kādu uz kvadrātcentimetru lielu virsmas laukumu spiestu viens kilograms. Ūdens ļoti labi absorbē gaismu no saules. Jau viena metra dziļumā puse no gaismas ir absorbēta. Desmit metru dziļumā iespiežas 15% no tās gaismas, kas apspīd okeāna virspusi. 100 metru dziļumā atlicis tikai kāds viens procents no kopējās gaismas. Taču šajā zonā aizvien vēl notiek fotosintēzes procesi un ir liela bioloģiskā daudzveidība. Te uzturas fitoplanktons jeb augu planktons, kas ir pārtika daudziem okeāna iemītniekiem un vitāli svarīga šīs ekosistēmas daļa. Noteiktu sugu pingvīniem, kā arī roņiem, delfīniem, protams, arī vaļiem un haizivīm nav problēmu nirt šādā dziļumā. Piemēram, imperatorpingvīni regulāri ienirst līdz 100 vai 200 metriem, bet reizēm pat dziļāk. Arī trenēti nirēji – gan daži rekordisti frīdaiveri, gan profesionāli nirēji ar specaprīkojumu – var sasniegt šādas dzīles. Ikdienas atpūtniekiem, kas hobija līmenī šad tad mēdz ienirt ar akvalangu, šāds dziļums gan ir ārpus iespēju robežām. Te jābūt atbilstoši apmācītiem un sertificētiem speciālistiem. Nepilnu 100 metru dziļumā mūža mājas atradis kāds cits slavens kuģis – 1915. gadā vācu zemūdeņu nogremdētais laineris "Luzitānija". Dodamies dziļāk. 500 metri
- Āfrika lūst divās daļās – būs jauns kontinents vai nebūs?
Dramatiski attēli ar milzu plaisu zemē. Mediju virsraksti par to, ka beidzot tas brīdis ir pienācis – Āfrikas kontinents šķeļas uz pusēm – un nu tikai būs – veidojas jauns okeāns! Kas tad īsti notiek Austrumāfrikas lūzumzonā? Vai otrs lielākais kontinents šķeļas daļās? Ja tā tiešām ir – kas šos procesus virza un cik ilgi vēl Āfrika būs vienā gabalā? Par to "Campus" runāja ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītāju, ģeoloģijas doktoru Jāni Karušu. Maz zinām par notiekošo dzīlēs Teorijas par to, kas notiek Austrumāfrikas lūzumzonā, ir daudz senākas par 2018. gada ziņām un attēliem ar milzu plaisu zemē. Turklāt šī plaisa, visticamāk, nemaz nebija saistīta ar tektonisko aktivitāti un kontinenta šķelšanos, bet spēcīgo lietavu veicināto eroziju. Par to, kā mediji toreiz atspoguļoja šos jaunumus, daļa ģeologu nebija sajūsmā. Jau 1972. gadā bija izvirzīta versija, ka šī lūzuma zona ir nevis sekas tektoniskajai aktivitātei, bet izveidojusies Zemes garozas slāņu blīvuma atšķirību dēļ. Kopš 90. gadiem versijas par šī ģeoloģiskā veidojuma rašanos nosliecās par labu litosfēras plātņu kustībai kā virzītājspēkam. Taču pats process ir vēl daudz senāks par šīm teorijām un daudz senāks par cilvēku.
- Gulēt kailam ir tikai patīkami vai tomēr arī veselīgi?
Tropiskās naktis vilināt vilina nomest pidžamu vai veco mīļo T kreklu un gulēt dabas radītajā tērpā. Bieži vien tas pat ir pēdējais salmiņš, pie kā ķerties, ja nemitīga svīšana neganti nozog miegu un no rīta ir sajūta, ka naktī nevis gulēts, bet malka cirsta. Taču gulēšana kailam nāk par labu ne tikai tveicīgos laikapstākļos. Zinātnieki atklāj vairākus iemeslus, kādēļ gulēt kailam ir ne vien patīkami, bet arī veselīgi. Un, ja kādam tas nešķiet patīkami, veselīgi tas ir joprojām. Neskatoties uz to, patīk vai nepatīk gulēt kailam, jebkurā gadījumā tā ir pavisam cita pieredze, nekā gulēt apģērbā. Un nav būtiski, kādā apģērbā, – pat vismodernākie audumi, kurus pat nevar sajust uz ķermeņa, neradīs kailuma sajūtu. Tāpēc cerēt, ka "elpojošie" materiāli kļūs par mūsu otro ādu, ir nedaudz naivi. Arī gulēšana kailam, protams, nav nekāda panaceja. Visdrīzāk tā neatrisinās smagas miega vai veselības problēmas, tomēr eksperti uzsver: tai ir lielas priekšrocības, kas var palīdzēt uzlabot ne tikai miega kvalitāti, bet arī cilvēka pašsajūtu.